"Sveiki, esmu patstāvīgi strādājošs žurnālists no Ķelnes, Rīgā esmu Gētes institūta žurnālistu apmaiņas programmas ietvaros un lepojos būt LR3 "Klasika" daļa. Pieteicos programmai, jo vēlējos redzēt pasauli, mani atsūtīja uz Rīgu, par ko visnotaļ priecājos, jo mani jau ilgāku laiku interesēja Baltijas valstis," - tā ar sevi iepazīstina Benjamins Vēbers, kurš nule noslēdzis savu "rezidences" laiku "Klasikā".

Edgars Raginskis: Vai ieradies šeit ar kādu priekšzināšanu vai stereotipu bagāžu? Vai kāds tev teica, ko šeit noteikti jāredz vai no kā jāizvairās?

BV: Daži ļaudis man teica, ka šeit cilvēki esot lepni, tādēļ brīnījos ieraudzījis, ka tā nepavisam nav. Biju gaidījis, ka šeit valdīs austrumeiropeiskāka noskaņa - ziniet, Centrāleiropā mēs mēdzam domāt klišejās par šo Eiropas daļu. Ja reiz jūs bijāt padomju savienības sastāvā, tad droši vien pie jums ir līdzīgi kā Čehijā vai Polijā. Izrādījās, tā nepavisam nav.

ER: Vai šeit, Rīgā, uztvēri kādas vēsmas no baltvācu kultūras apdvestās vēstures?

BV: Protams, tūlīt ir sajūtama ietekme arhitektūrā. Dienā, kad ierados Rīgā, te notika liels, Rihardam Vāgneram veltīts flashmob, tā ka šķita - nekur prom no Vācijas devies neesmu.

SIGNE DZENĪTE: Turpinot par tavu personību, zinu, ka esi studējis politoloģiju, bet kā ir ar mūziku?

BV: Jau 12 gadus esmu mūzikas žurnālists.

Taču tagad, kad mans apmaiņas laiks ir beidzies, varu atklāt, ka ar klasisko mūziku man sakara līdz šim bijis ļoti maz. Pirms ierašanās Rīgā par to ļoti satraucos - kā varēšu auglīgi strādāt kopā ar šīs jomas profesionāļiem.

Ķelnē labu laiku sadarbojos ar popmūzikas žurnālu Musik Express, ko formāta ziņā var salīdzināt ar Rolling Stone. Jau studiju gados esmu intervējis daudzas rokmūzikas grupas, bet pēc augstskolas absolvēšanas sāku strādāt Ķelnes radio, kur man aktuālo tēmu loks ir sabiedrības aktualitātes, politika, veidoju radio portretus un tamlīdzīgi.

Signe Dzenīte: Vai ir kāds mūziķis vai kāda grupa, par kuras intervēšanu esi patiesi lepns?

BV: Jā, nu…

ER: Signe, tu tikko uzdevi "vieglu" jautājumu cilvēkam, kurš radio nostrādājis 12 gadus.

BV: Jūs noteikti paši zināt emocijas, ko rada šis jautājums. Protams, ir slaveni vācu mūziķi kā leģendārais Pēters Lihts - dadaistiskas popmūzikas autors, kuru izsenis apbrīnoju, reiz viņu intervēju. Starp citu, intervēju arī slavenos The Killers, kuri bija ieradušies Vācijā un pilnīgi pazuduši vietvārdos, bez mazākās atjautas, kur tieši atrodas. Šī nav mana mīļākā grupa, taču bija vērtīgi tuvplānā redzēt šos lielos amerikāņus, rūpīgi izveidoto koncerttūres mašinēriju.

ER: Bet vēl pirms žurnālistikas. Kāda ir tava izcelsme, ko darīja tavi vecāki?

BV: Es izaugu nelielā Vācijas ciematā, mana mamma ir pamatskolas skolotāja, tēvs ir inženieris, man ir divi jaunāki brāļi. Jau kopš bērnības man allaž paticis lasīt un rakstīt, esmu jutis tādu kā predestināciju, ko man dzīvē būtu jādara. Kā vidusskolas praksē uzrakstīju savu pirmo publikāciju, tā neesmu apstājies vēl šobaltdien.

Sākumā ļoti brīnījos, ka žurnāls izvēlējās sadarboties ar mani, jo saprotiet, es dzīvoju nekurienes vidū. Tuvākais autobānis bija stundas attālumā, un nevarētu teikt, ka pie mums daudz kas notiktu.

Kad manā dzimtajā pusē kāds ieslēdz televizoru, nevarētu teikt, ka viņš atpazītu televīzijas personības, kuras viņu uzrunā. Tā ir savrupa vide.

ER: Tātad savos pirmsākumos neesi lielpilsētas zēns. Vai spēju palūkoties uz norisēm no malas, no cita skatpunkta esi saglabājis?

BV: Jā, tā gribētos domāt, jo nekad neaizmirsīšu laikus, kad rakstīju vietējam provinces laikrakstam.

Tā pieredze, ko esmu guvis, sastopoties ar visiem šiem savādniekiem, spilgtajām personībām, kuri citādi pazustu pilsētas miljonu bezpersoniskajā pūlī, ir mani veidojusi, attīstījusi.

SD: Par koncertiem, kurus piedzīvoji šeit, Latvijā. Cik zinu, apmeklēji ne tikai Rīgas, bet arī Cēsu un Rēzeknes koncertzāles. Lūdzu, dalies iespaidos par šo pieredzi!

BV: Vēl bija arī Dzintari, kur klausījos Belčas kvarteta uzstāšanos. Ja salīdzinām vietas, tad neticami jauki jutos Rēzeknē. Devos turp ar Sinfonietta Rīga mūziķiem klausīties viņu tango programmu ar Diānu Ketleri. Koncertzāle, akustika, apkārtējā vide - šī kombinācija bija iespaidīga. Man pirms tam teica - vari šo programmu noklausīties Rīgā, bet vari to darīt arī Rēzeknē. Pazaudēsi vienu dienu, bet tas būs tā vērts. Un bija.

ER: Vai tev patika gan Latgales vēstniecības "Gors" akustika, gan pati koncertvieta?

BV: Jā, tā man ļoti patika.

No vienas puses Rēzekne ir diezgan patukša pilsētiņa un pēc vizuālajām pazīmēm nabadzīgs reģions, bet no otras puses šī skaistā vieta, par kuru vietējie ir ļoti lepni, burtiski katrs manis satiktais uzsvēra, cik ļoti lepojas ar Goru.

Arī vecuma ziņā Latgales klausītāji ir jaunāki, nekā Rīgā. Viņi brauc autobusiem vien, aplaudē skaņdarbu vietās, kur aplaudēt nevajadzētu, un tas rāda, ka Gors piesaista klasiskajai mūzikai un kultūrai cilvēkus, kuri līdz tam būtu tai gājuši ar līkumu.

ER: Bet kādi bija tavi iespaidi par Cēsīm, ko redzēji tur?

BV: Uz Cēsīm devāmies kopā ar Marutu Rubezi, un tā bija aizraujoša pieredze. Cēsīs gan man nebija tik daudz brīvā laika izpētīt pilsētu kā Rēzeknē. Klausījāmies igauņu vijolnieci Mārju Nūtu, man patika viņas eksperimentālā pieeja vijoļspēlei, viņa lietoja cilpmašīnu un dažādus efektus, kā arī spēlēja kopā ar elektronisko mūziķi vārdā Henriks, kurš papildināja jau tā bagātīgo priekšnesumu ar bītiem un faktūru. Mūsdienīga pieeja tradicionālajai mūzikai.

SD: Un koncertzāle?

BV: Tā bija daudz mazāka par Rēzeknes zāli, bet, neskatoties uz to, man patika.

Patiesībā ir brīnumaini, ka jums ir tik labas koncertzāles tādās mazpilsētās, man tas ļoti patīk.

Man patika arī iespēja vērot, kā mūziķus intervēja Maruta, ieskats, ko gūstu, vērojot kolēģus, mani izglīto un bagātina.

SD: Vai pamanīji kādas būtiskas atšķirības veidā, kā strādā Maruta?

BV: Runājot par konkrēto gadījumu, Maruta bija patiesi aizrautīga, viņa radīja dziļas iesaistītības auru šajā sarunā. Cik sapratu, Mārja muzicēja Cēsīs, lielā mērā pateicoties tieši Marutas līdzdalībai, tādēļ saruna ritēja sirsnīgā gaisotnē.

SD: Viņu intervēji arī tu!

BV: Jā, arī es vaicāju pāris jautājumus, bet starp mums neizveidojās saikne. Kad redzu cilpmašīnas, vienmēr brīnos, kā tās var darbināt precīzi ritmā.

ER: Par mašīnām un mūziku - vai tu pats spēlē kādu mūzikas instrumentu?

BV: Es spēlēju klavieres un ģitāru, bet ne īpaši labi.

SD: Tāpēc tu smejies?

ER: Bet tas taču nozīmē, ka tu gribēji spēlēt šos instrumentus…

BV: Mjā, klavieres spēlēt mani savulaik piespieda vecāki.

ER: Ak, cik patīkami dzirdēt, ka šī pieredze ir sastopama viscaur Eiropā - vecāki, kuri piespiež bērnus mīlēt mūziku. Bet ģitāra bija tava iniciatīva?

BV: Jā, es pametu klavierspēli, tad sailgojos pēc tās un pievērsos ģitārai, ko apguvu pašmācības ceļā. Kādu laiku man pat bija sava popmūzikas grupa.

ER: Kāds ir tava apmeklējuma rezultāts? Kādus materiālus esi aizsūtījis mājup?

BV: Es vēl arvien gatavoju materiālus. Protams, aprakstīju Vāgnera zāles flashmobu, lieliski, ka man radās iespēja intervēt Evu Vāgneri, Vācijas mediji ir ieinteresēti šāda veida informācijā. Intervija skanēja pagājšnedēļ, vakar pabeidzu plašu reportāžu lielai Vācijas avīzei, un gaidāma vēl viena radio reportāža. Nointervēju arī grafiti mākslinieku Rudens Stencil jeb Daini Rudeni - par šo ielu mākslas žanru interesējas viena no manām sadarbības radiostacijām. Veidoju aprakstu par Rīgu no tūrista skatpunkta, tas gan vēl nav pabeigts. Noteikti gribu uzrakstīt kaut ko par Latvijas Nacionālo bibliotēku, tā ir ļoti interesanta vieta. Un vēl vēlos pieminēt nacionālās identitātes tēmu - Latvijas Republikas neatkarība kopš okupācijas beigām ir ļoti īss laika posms, un par to dzirdu ik uz soļa.

SD: Vai tu Vācijā mēdz apmeklēt operu? Zinu, ka Rīgā devies uz Balto namu.

BV: Vācijā to nedaru bieži.

SD: Bet ko tu redzēji šeit un kā tev patika?

BV: Redzēju Ērika Ešenvalda "Iemūrētos". Jau sākums interesantā kārtā sasaucās ar tikko teikto par Nacionālo bibliotēku, kad visi dzied: "BIBLIOTĒKA!" Opera man patika, kaut gan ļoti melodiskā mūzika man brīžiem šķita pārāk popsīga operžanram. Dziedāja un spēlēja gan viņi brīnišķīgi. Stāsts ir divējādi tulkojams - no vienas puses tas ir pilnīgi mūsdienīgs, mūsdienu cilvēki mūsdienu drēbēs ar mūsdienu tehnoloģijām grib uzcelt bibliotēku. No otras puses ir teika, leģenda vai pasaka par to, ka nav iespējams uzbūvēt tādu ēku bez cilvēka ziedojuma. Tad nu arhitekts, apzinādamies upura neizbēgamību, pat šķiras no savas iemīļotās, lai pasargātu viņu no ļauna likteņa, taču veltīgi-sieviete zaudē savu vēl nedzimušo bērnu. Kora epizodes man patika vislabāk, dzirdēju, ka komponists ir īpaši pazīstams tieši ar savu kora mūziku.

ER: Es un droši vien arī Signe ziņkārojamies par kopīgo iespaidu, kuru esi guvis par mūsu sabiedrību iepretī savai sabiedrībai. Kādas atšķirības ievēroji? Protams, cilvēciskā līmenī mēs visur esam vienādi - mīlam vienādi, skumstam, baidāmies, esam kaislīgi…

BV: Sākumā man bija grūti atrast saikni ar rīdziniekiem, bet tur nu gan nezinu, vai problēma bija citos vai tomēr manī. Otra tēma, kuru jau pieminēju, ir identitātes jautājums, kas pazib teju vai ikkatrā sarunā. Valstij, kura ir neatkarīga tikai 26 gadus, un pirms tam tik ilgi bijusi okupēta, nav viegli uzbūvēt un nostabilizēt savu nacionālo identitāti.

Interesanta ir jūsu, baltiešu, attieksme pret vēsturisko un etnogrāfisko. Vācijā etnisko elementu pieminēšana netiek uzskatīta par stilīgu, turpretī šeit grafiti mākslinieks izdaiļo ar seniem rakstiem namu sienas, tās ieauž šallēs, operā stāsta par senām leģendām, igauņu vijolniece teic teikas. Tradīcijas šeit ir daudzkārt dzīvākas, nekā manās mājās.

Apvaicājos par to šim hiphopa subkultūrā dziļi sakņotajam grafiti māksliniekam, un viņam šķita neaptverami, kā varētu nebūt stilīgi vai forši parādīt savā mākslā, no kurienes tu nāc un kas tu esi. Es turpretī nekad neatainotu savos darbos dzimtās puses etnogrāfiskos elementus, šo vitgenšteinisko elementu. Es pat mēģinu izvairīties no sava iedzimtā akcenta. Tā ka šī man ir superinteresanta tēma.

ER: Ko tu ieteiksi saviem draugiem Latvijā noteikti pieredzēt un no kā izvairīties?

BV: Es noteikti viņiem rekomendēšu neatstāt pārāk lielu atstarpi starp sevi un lielveikala rindā priekšā stāvošo pircēju, citādi ātri vien to aizpildīs kāds steidzīgāks līdzcilvēks. Ieteikšu apmeklēt Ķīpsalas peldbaseinu, apburoši skaistu brutālisma arhitektūras paraugu ar 50 metrus gariem peldēšanas celiņiem. Ieteikšu bezmaksas ekskursiju pa pilsētu, jā, tas ir tūristiski, taču tevi aizved ārpus Vecrīgas, piemēram, uz Maskavas forštati. Protams, ieteikšu skaisto Latvijas Nacionālo bibliotēku un Lielo ģildi. Man ļoti patika Kaņepes Kultūras centrs, kur nonācu, ar izslēgtu mobilo telefonu klīstot pa Rīgu un nejauši noenkurojoties tieši tur. Atskārsme, ka šis ir slavenais KKC, sildīja un atveldzēja.

SD: Paldies tev par sarunu!

BV: Bet tev vēlreiz paldies par tavu darba galdu, ko šī mēneša laikā lietoju.

ER: Un sūti mums sava darba rezultātu, tiklīdz tas ir gatavs.

BV: Es noteikti tā darīšu. Starp citu, es drīz atgriezīšos Rīgā, jo vienojos par garāku rakstu, kas veltīts tēmai, par kuru pastāstīšu atgriezies.