"Kad ilgāk esmu pabijusi Vāgnera pasaulē, citu mūziku ir ļoti grūti pieņemt un padarīt par savu. Vāgners tevi paņem un pārņem. Kad dziedi Vāgneru, tu nedziedi Verdi vai Pučīni – tu velti visu uzmanību Meistaram," atzīst dziedātāja Liene Kinča. Pasaules operapritē šobrīd viņa visciešāk tiek asociēta tieši ar Vāgnera operām.

Jau otrdien, 23. maijā, Latvijas Nacionālajā operā gaidāma Vāgnera operas "Tanheizers" pirmizrāde, ko tiešraidē pārraidīs "Klasika". Lienei šajā iestudējumā ir viņai jau labi pazīstamā Elizabetes loma.

"Atmosfēra mēģinājumos ir ļoti patīkama, viegla; režisors Vilpu Kiljonens ir īsts čoms, taču tas, ka viņš neatkāpjas no iecerētā – tas gan. Viņam ir skaidra vīzija, ko vēlas redzēt. Šāds iestudējums viņam jau bijis Tamperē, tāpēc ir skaidra faktūra un zīmējums – viss notiek ātri, taču improvizēt viņš neļauj. Viņš ir no tiem režisoriem, kurš vēlas paturēt savu zīmējumu un kuram svarīgi, lai ievēro viņa norādes," stāsta Liene.

Kāds būs režijas skatījums? "Laiks nav īsti nosakāms – iestudējums ir visnotaļ estētisks, nekādu skandālu nebūs. Estētisks noformējums, garas kleitas," jauniestudējumu raksturo Liene, kura ar Elizabetes lomu pazīstama kopš 2015. gada – dziedājusi to Ģentē un Antverpenē. Tas ir viens un tas pats režisora Kaliksto Bjeito – kopražojums, kas šogad uzvests arī Venēcijā.

Vai Elizabete ir Lienes sapņu loma? "Nē," smejas dziedātāja. "Man patīk Elizabete, bet nav arī tā, ka tieši viņu būtu visu laiku gribējusi dziedāt. Taču iznācis tā, ka tieši Elizabete šobrīd ir mana vizītkarte."

Šis gads Lienei Kinčai pagājis tikai un vienīgi Vāgnera operu zīmē. "Un arī nākamā sezona līdz pat 1. janvārim man būs saistīta tikai ar viņa operām. Man jau bija aizdomas, ka tā tas varētu ar laiku notikt, bet ka tik ātri – to gan nebiju domājusi," atklāj dziedātāja, kuras Vāgnera varoņu klāstā ir Zīglinde, Gudruna, Elizabete, Zenta.

Tas visiem zināms – Vāgnera opermūzika ir izteikti specifiska, katram tas nav pa spēkam. Ik nianse viņa partitūrās ir būtiska. "Tu nekad nedrīksti neievērot to pauzi, ko Vāgners ierakstījis.

Pat rečitatīvs Vāgneram risinās konkrēti iecerētajā tempā. Viss ir ļoti precīzi. Citādi Vāgners nav Vāgners.

Mārtiņam Ozoliņam mūsu Operā iet ļoti labi, par viņu man vispār ļoti liels prieks – “Tahneizera” partitūra ir grūta, taču viņa racionālais prāts un izcilās rokas dara savu," iestudējuma muzikālo vadītāju slavē Liene Kinča.

Par ko īsti ir "Tanheizers"? Kādas ir šīs operas galvenās idejas? "Pirmkārt – ticība. Nevis dogmatiska un inerta, bet liela ticība augstākajiem spēkiem. Tanheizers simbolizē iešanu pāri robežām itin visā spektrā," uzskata Liene.

Un kādas ir Elizabetes partijas vokālās grūtības? "Saglabāt balss svaigumu līdz lūgšanai, lai izskan skaists piano, lai balsī nav jūtams nogurums, kas nogurdina arī skatītāju. Tomēr Elizabeti nespēju traktēt kā sarežģītu tēlu – ne vokāli, ne idejiski. Grūtības rodas tad, ja viena persona dzied abas lomas – gan Elizabeti, gan Venus, taču man pagaidām nācies dziedāt tikai Elizabeti."

Dziedāt tikai un vienīgi Vāgneru – vai tas ar laiku nenogurdina, un vai nepietrūkst citas mūzikas? "Šobrīd man sāk pietrūkt…

Ļoti gaidu atvaļinājumu, bet priekšā vēl viena Zenta. Noteikti negribu sevi traktēt tikai un vienīgi kā Vāgnera soprānu vai tikai kā vācu mūzikas interpreti. Bet kaut kā šobrīd tā ir ievirzījies, piedāvājumi nāk.

Taču esmu sev paturējusi vietu arī itāļu mūzikai."

Liene neslēpj – arī šī iemesla dēļ tieši šobrīd mainījusi aģentūru. "Tā ir Prima Fila Artists, kuras mājvieta ir Minhenē – salīdzinoši tā ir neliela, bet pietiekoši rentabla un prestiža, strādā ar dziedātājiem kā ar individualitātēm, uzklausa tavas vēlmes. Iepriekš biju saistīta ar Opera4u ar ļoti daudz dziedātājiem. Netika apspriesta attīstība, negribēju justies kā skrūvīte milzu mašīnā, kura māksliniekus drīzāk ekspluatē, nevis domā par attīstību.

Vienbrīd sajutos, ka varu kāpt nākamajā lauciņā un dziedāt uz lielākām skatuvēm, lielākos teātros.

Aģentūras maiņa ir biznesa darījums – viss notiek lietišķi, abas puses savstarpēji viena otrai pasaka paldies un viss kārtībā. Ar jauno aģentūru jau gatavi nākamie plāni, 2019. gadā dziedāšu Elizabeti Tokijā un briest citas ļoti labas lietas.

Man patīk, ja ieklausās manās vēlmēs.

Piemēram, Verdi "Likteņa vara" vēl manā repertuārā nav bijusi. Tagad būs. Ļoti gribas nodziedāt Štrausa "Sieviete bez ēnas", lai gan arī "Elektra" turpinās. Ir lomas, kurās jūtos pietiekoši varoša – diezin vai Leonoru gribēšu dziedāt tad, kad man būs piecdesmit."

Vēl viens jaunums Lienes Kinčas radošajā ikdienā – jauna vokālā pedagoģe. "Vāciete, ļoti jauks un zinošs cilvēks. Daudz strādā Baireitā. Brīdī, kad intensivi nāca vācu repertuāra piedāvājumi, jutu, ka vajag mazliet citu amplitūdu. Vācu mūzikai ir cita tehnika, salīdzinājumā ar itāļu. Pirmkārt, tas ir bel canto – cita elpa, cita frāze. Vācu repertuāram vairāk rasturīga dziedruna, kaut nedrīksti aizmirst arī par legato, svarīga ir teksta artikulācija, pozīcija. Vācu mūzikā un Vāgnerā teksts ir pats galvenais, jo Vāgners bez vārda nav nekas. Aiz milzīgā orķestra un skaņu blāķiem nevari aizslēpties tikai ar vokālu. Pedagogam jābūt arī ļoti labam psihologam, jāatkož tavi vājie punkti, lai varētu palīdzēt – un ne jau tikai tehniski. Kirstena Šeteldreijere (Kirsten Schötteldreier) man ļoti palīdz, jo vienmēr atbrauc uz pirmizrādēm, noskaņo uz labā viļņa.

Līdz šim domāju, ka esmu jau no tā sen izaugusi – sak, liela meitene, pati visu varu, bet īstenībā – tā ir laba sajūta, ka nedēļu pirms pirmizrādes skolotāja pasēž auditorijā un pēc tam partitūrā norāda, kas labojams.

Šobrīd viņa pēc mana ieteikuma asistē pie mūsu "Tanheizera". Ne visiem dziedātājiem ir perfekta vācu valoda."

Par savām mājām Liene sauc gan Rīgu, gan Antverpeni. "Antverpenes teātris ir tas, kurā vienmēr ar prieku atgriežos. Tur jau ceturto gadu man ir savs dzīvoklis, draugi un kolēģi. Draugi ir arī ārpus mūziķu loka. Visa pilsētas infrastruktūra arī skaidra.

Kaut neesmu rīdziniece, vislabāk jūtos Rīgā. Jā, man patīk uz dažām dienām aizbraukt uz savu dzimto pusi, pavadīt kādu dienu pie Gaujas, atpūsties, atmiņās padzīvoties – bērnībā ir zināms spēka moments, nav ego uzslāņojumu tik daudz, kuros, pieaudzis būdams, apmaldies.

Taču esmu pilsētas cilvēks. Mazliet jocīgi un dīvaini, bet tā nu tas ir.”

Vāgnera operu un filozofijas sakarībā bieži runājam par ideāliem. Lienei šai ziņā savs viedoklis: "Tik ļoti vairs ideāliem neticu. Jā, Vāgners – tas ir zināms ideālisms. Taču tādi bērnības ideāli šajā laikā, šajā skrējienā, kad esi laikmeta upuris, kad jāsaglabā savas patiesums, - nu, tas vairs nav ideālisms, tā ir realitāte. Nu, labi, ideālā realitāte. Kaut man pašai šķiet, ka esmu diezgan reāls cilvēks, kurš dzīvo reālu dzīvi, kad ilgāk esmu pabijusi Vāgnera pasaulē, citu mūziku ir ļoti grūti pieņemt un padarīt par savu.

Kad 2013. gadā Rīgā tika iestudēts "Nībelunga gredzens" un pēc trim mēnešiem, ko biju pavadījusi ar Vāgneru, Korneliusu un vācu valodu, gatavojos Verdi Gala koncertam, man šķita – tas ir tik bezjēdzīgi, banāli... Nu, kā gan pēc Vāgnera ko tādu var klausīties un dziedāt?! Vāgners tevi paņem un pārņem.

Kad dziedi Vāgneru, tu nedziedi Verdi vai Pučīni – tu velti visu uzmanību Meistaram."

---

Sarunu caurvij mūzika no "Tanheizera" - gan vēsturiskais ieraksts ar Ādolfa Kaktiņa dziedāto Volframa romanci, gan Svētceļnieku koris, ko dzied Lienes slavētais Latvijas Nacionālās operas koris, gan, protams, pašas Lienes Kinčas dziļais soprāns Elizabetes lomā.