15. jūnijā plkst. 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālēs gaidāms mūsdienu Latvijas kultūras telpā nebijis notikumus – tiks atklāta izstāde "Pierakstītā skaņa", kas ļauj izsekot, kā gadsimtiem ilgi veidojusies tradīcija skanisko fenomenu fiksēt notācijas jeb mūzikas pieraksta zīmēs.

"Atsperes" Rīta intervijā tiekamies ar diviem šīs izstādes kuratoriem - komponistiem Jāni Petraškeviču un Rolandu Kronlaku.

Izstādē aplūkota Rietumu mūzikas notācijas attīstība no viduslaikiem līdz mūsdienām. Šeit meklētas atbildes uz jautājumiem: cik precīzi iespējams pierakstīt skaņu?; cik liela ir atskaņotāja brīvība, interpretējot muzikālu tekstu?; kā laika gaitā mainījušās grafiskās zīmes, ar kurām tiek pierakstīta mūzika?

Izstādes kuratori ir Brigita Zelča-Aispure, Jānis Petraškevičs, Rolands Kronlaks, bet teksti un materiālu atlase bijusi gan Jāņa un Rolanda, gan Guntara Prāņa pārziņā.

"Sākumā koncepcija par to, kā izstādīt skaņu, nebija īsti skaidra," neslēpj Rolands. "Vairākkārt tikāmies, lai izspriestu, kas vispār varētu būt skaņa izstādē.

Ideja veidot izstādi, balstoties uz mūzikas pierakstu un notāciju, mūsuprāt, nāca kā labākais risinājums. Pirmkārrt, tā ir ļoti sena tradīcija. Otrkārt, vajadzēja konceptuāli vienotu platformu.

Tā nu nolēmām koncentrēties uz notāciju."

Vai izstāde iecerēta kā vēsturisks atskats uz notāciju no ļoti seniem laikiem līdz šodienai? Par to vedina domāt fakts, ka pie tekstu autoriem minēts arī viduslaiku mūzikas pētnieks Guntars Prānis. "Guntars iesaistījās tieši šādā kontekstā, jo izdomājām, ka jāsāk jau no viduslaikiem," stāsta Jānis Petraškevičs. Viņš atklāj, ka kopumā izstādei būs trīs daļas. "Pirmā būs pārskats līdz 20. gadsimtam. Protams, ejot plašās līnijās. Otrā - no 20. gadsimta līdz mūsdienām. Un trešā daļa būs proporcionāli īsāka, jo atspoguļos latviešu komponistu veikumu. Tas vairāk būs tāds pielikums, kur būs gan skiču, gan partitūru paraugi.

Mūsu mērķis - tiekties uz to, lai pierakstītā skaņa un veidi, kā tā tiek pierakstīta, parādītos kā radošā procesa pieraksta sastāvdaļa.

Šai ziņā Guntars devis ļoti būtisku pienesumu no viduslaikiem līdz modernās notācijas piemēriem."

Ekspozīciju veidos no ļoti dažādiem avotiem nākuši eksponāti. Lielākā daļa - LNB krājuma materiāli, dažas modernās partitūras ir īpaši pasūtītas, dažas notis ir no JVLMA, kā arī Misiņa bibliotēkas.

Vaicāti, vai izstādē būs apskatāmas arī Rolanda un Jāņa partitūras, Jānis teic: "Piekritu Rolandam un iekļāvu arī vienu no saviem darbiem..."

"... jo Jāņa partitūras ir vizuāli iespaidīgas! Tā tam vajadzēja būt!" kolēģi papildina Rolands. Viņš arī atzīst:

"Simtprocentīgi piekrītu sentencei, ka ne viss, kas labi izskatās, labi arī skan, bet tas, kas labi skan, vienmēr labi izskatās... Tas patiesības kodols ir diezgan vienkāršs."

Līdzās pabeigtiem nošu tekstiem un to fragmentiem izstādē būs eksponētas arī vairāku latviešu komponistu darbu skices. Šādā veidā tiks sniegts ieskats specifiskajos notācijas veidos, kas tiek izmantoti mūzikas radīšanas procesā, kurā skaņa un skanējums vēl tikai tiek meklēti. 

"Muzikālās notācijas simboli grafiski mēdz līdzināties vizuālās mākslas elementiem. Šī paralēle savulaik ieintriģēja ne vienu vien mākslinieku, kuri prātoja, vai pastāv cēloņsakarība starp nošu pieraksta estētiku un labu mūziku. Savukārt no komponistu skatupunkta – ne visa mūzika, kas notīs skaisti izskatās, ir kvalitatīva, taču labai mūzikai vienmēr piemitīs arī vizuāla pievilcība," stāsta viens no izstādes kuratoriem komponists Jānis Petraškevičs.

Mūzikas notācija sastāv no atpazīstamām grafiskām zīmēm, ar kurām tiek pierakstīta mūzika. Laika gaitā ar tām sākts fiksēt tādus parametrus kā skaņas augstums, garums un dinamika. No vienas puses – mūzikas pieraksts domāts, lai dokumentētu jau pazīstamus skaņdarbus un aizstātu mutiskās tālāknodošanas procesu, kurā konkrētais skaņdarbs tika iegaumēts, to dziedot vai spēlējot priekšā. No otras puses – tā uzdevums ir jaunu melodiju un citu muzikālu ideju rakstiska reprezentācija. Tādējādi mūzikas pieraksts ļauj izpaust radošu ideju, to neatskaņojot, kas savukārt skaņdarbu autoriem sniedz iespēju radīt apjomīgus un kompleksus skaņdarbus.