"Dziļākajā būtībā esmu pilsētniece, tāpēc arī dabā man vajag parketu. Ja kādā Piebalgas ielejā nolijis - tas nav man. Taču man ļoti patīk skaistas pastkartes, skaisti skati - patīk būt tālu, augstu, bet pie ūdens, tāpēc Kokneses krasts, kur vasarās dzīvojam, ir ideāla vieta - var redzēt gan Daugavu, gan Pērsi. Pie mums tur nāk visi - lapsas, cūkas, zaķi, stirnas," saka "Atsperes" jaunās sezonas pirmās "Rīta intervijas" viešņa - orķestra Kremerata Baltica direktore, muzikoloģe Ingrīda Zemzare.

Taču tikpat krietni Ingrīdai tīk arī pilsētas. "Man ļoti patīk arī pilsētas urbānās ainavas, Francijas ainavas no van Goga." Un viņa no sirds sajūsminās par laikmetīgo japāņu arhitektūru.

Taču sarunas galvenais iemesls ir tas, ka no 14. līdz 17. septembrim Dzintaru Mazajā zālē notiks Kremerata Baltica XIV festivāls, kura četros koncertos orķestris uzstāsies kopā ar viesiem - Evu Binderi, Sandi Šteinbergu, Georgiju Osokinu, Elīnu Šimku, Avi Avitalu un citiem.

Kā orķestris jūtas pēc pusgadu garā pasaules apceļojuma, kāda bijusi Dzintaru zāle kādreiz (kur Ingrīda vienvasar piestrādājusi par biļešu kontrolieri) un kāda tā ir šodien, kā veidojušās atšķirīgās festivāla koncetrprogrammas, no kurām viena būs veltīta mīļajam Plakidim, bet otra - "jubilāram Pelēcītim", kāds dabas skats nepieciešams ikdienas atveldzei un kāds koks pēc austrumu horoskopa ir pati Ingrīda - par to sestdienas rīta sarunā.

"Dzintaru Mazā zāle ir ļoti laba - te ir patīkama atmosfēra, zāle spēlēšanai ir brīnišķīga, tikai varēja būt ērtāk māksliniekiem. Un vēl žēl, ka netiek atvērtas durvis uz skaisto galeriju, bet jāiet cauri pagrabam - man briesmīgi nepatīk pagrabi," smaida Ingrīda un labi atceras, kāda savulaik izskatījusies Lielā zāle un kādi mākslinieki tajā spēlējuši, kamēr Mazā zāle bijusi "putekļainā stāvoklī".

Par biļešu kontrolēšanu Ingrīda teic - tā skolas gados bijusi svēta lieta! "Mani skolas biedri Dārziņos bija Imants Zemzaris un Mārcis Kreicmanis, kuri vasarās dzīvoja Mellužos, un tad nu es arī braucu, tāpēc ļoti daudz ko dabūju dzirdēt. Arī Gidonam pats pirmais solokoncerts izskanēja tieši Dzintaros. Viņa mājiņa atradās starp Asariem un Vaivariem. Tāda maza būdiņa..."

Runājot par Kremeratas jubilejas lietām, Ingrīda smej, ka milzu skrējiens sācies jau pagājušā gada festivālā Dzintaros: "Sākām svinēt toreiz, un esam svinējuši apaļu gadu - tagad ar šo festivālu svinības beigsim." No janvāra vidus līdz 9. jūnijam orķestris bijis pasaules koncertturnejā - krustu škērsu izbraukāta Amerika, Eiropa, Āzija. Un skrējiens vainagojies ar  režisores Margo Zālītes veidoto krāšņo uzvedumu "Veltījums Orfejam" Cēsīs, par ko Ingrīdai liels gandarījums.

"Tagad jau ir tāda tendence, ka režisors vienlaikus ir arī scenogrāfs. Mūsu uztvere mainās - dzīvojam vizualizāciju laikmetā.

Mums ir vizuāla uztvere uz visu, daudzi jau smejas, ka drīz pāriesim uz hieroglifu rakstību, jo vārdu vietā liekam emociju bumbiņas.

Visu uztveram vizuāli. Protams, žēl, ka zaudējam garšu lasīt grāmatas, bet jāsaprot, ka tā tas vienkārši šobrīd ir."

Interesanti, ka šogad Kremerata Baltica festivāls Dzintaros risināsies bez Gidona Krēmera! "Jā, jo tieši tobrīd viņš būs Japānā," skaidro Ingrīda. "Gidons atrakstīja skaistu vēstuli - ka bērni ir izauguši... Festivālu viņš izstrādājis līdz pēdējam sīkumam, ar viņu tiek saskaņota pat koncerta kārtības maiņa. (..) Un tieši mūsu festivāla atklāšanā tiks atvērta grāmata par simfonisko mūziku Dzintaros, ko sarakstījis Elmārs Zemovičs, kura meita spēlē Kremeratā."