Sākas ne tikai "Atsperes" jaunais aplis, bet arī  jauna koncertsezona, tāpēc intervijas laikā tiekamies ar šīs sezonas lieljubilāra – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra – mūziķiem: vijolnieci Līgu Pētersoni, trompetistu Jāni Porieti, LNSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Andri Pogu, savukārt ekskluzīvā telefonsarunā no Šveices trāpīgas domas pauž maestro Mariss Jansons: tieši viņš stāsies pie diriģenta pults LNSO 90. jubilejas atklāšanas koncertā jau 16. septembrī, šajā koncertā realizējot savu seno sapni - muzicēt kopā ar maestro Raimondu Paulu, kuram šis gads rit 80. jubilejas zīmē.

Līgai Pētersonei LNSO rindās rit jau 11. sezona. Pirms tam, no 1998. gada, bijusi mūziķe Normunda Šnē vadītajos “Rīgas kamermūziķos”, muzicējusi Rīgas Festivāla orķestrī. Līga atklāj, ka kamerorķestris un simfoniskais orķestris ir “tik dažādas pasaules, un katrā var izmantot gūtās iemaņas un gudrības, pārnesot tās no vienas jomas uz otru”.

Jānis Porietis karjeru sācis Orķestrī “Rīga”, tad muzicējis Valsts kamerorķestrī Sinfonietta Rīga, bet tagad viņa vienīgais orķestris ir LNSO, kurā Jānis pēc paša aplēsēm muzicē jau devīto gadu. Ak, jā, visam pa vidu bijis studiju laiks Amerikā, ko Jānis sauc par ļoti svētīgu muzikālo ceļojumu.

Andris Poga LNSO galvenā diriģenta statusā ir trešo sezonu: “Diezgan daudz esmu domājis, kas ir mūsu repertuāra kopīgais uzstādījums, stratēģija, mērķi un principi – jo tālāk strādāju, jo vairāk saprotu, ka tā ir intuīcijas lieta.

LNSO pēc definīcijas jāspēlē visplašākais repertuārs, tā izvēlē respektējot arī orķestra mūziķus, jo labi atceros savu pirmo tikšanos ar mūziķiem, kad, runājoties par repertuāra tendencēm, saņēmu sev adresētu jautājumu – vai spēlēsim Vīnes klasiku.

Un – jā! Tā šodien ir viena no repertuāra niansēm, kas ļoti svarīga jebkuram orķestrim.”

Andris stāsta, ka jubilejas sezona, protams, būvēta jubilejas zīmē, kas apritēs oktobrī – LNSO 1926. gada oktobrī dibinājis  Jānis Mediņš. “Izvēlējāmies veidot jubilejas ciklu no pieciem koncertiem,” atklāj diriģents un neslēpj, ka gluži apzināti atdevuši godu arī orķestra bijušajiem galvenajiem diriģentiem – Vasilijam Sinaiskim, Olari Eltsam. Bet repertuārā – izteikti skaņdarbi-smagsvari. “Katrs koncerts būs notikums!”

“Iepazīstoties ar jaunās sezonas repertuāru, jūtos kā dzimšanas dienas ballītes priekšvakarā – tā ir uguņošana, kas mūs sagaida! Ir daudzi darbi, kas mums, mūziķiem, nozīmē profesionālu izaicinājumu,” stāsta Līga.

Arī Jānis ir gandarīts par lielo daudzveidību: “Interesanti, ka programmas būs tik dažādas – tas liek būt uz pirkstgaliem, gatavam uz pārmaiņām. Tāds labā nozīmē kičīgs repertuārs – tā būs mūsu dāvana klausītājiem mūsu 90. gadadienā.”

Andris Poga piekrīt domai, ka šis ir visīstākais solistu laiks: “Zinu, ka arī arī orķestra mūziķi gaida labus solistus.

Ja orķestra priekšā nostājas personība, momentā izmainās darba temperatūra! Ja atnāk solists, kurš ir fantastisks sava amata pratējs, iedvesmotājs, enerģētisks - esmu pārsteigts, kā mainās orķestra skaņa!

Un notiek arī otrādi – un tad "ūdens vārīšanās" nenotiek. Vari censties darīt, bet tev nenoticēs.”

Jau pirmajā jubilejas koncertā uz skatuves kāps divi Meistari: pie LNSO diriģenta pults stāsies pasaulslavenais maestro Mariss Jansons, bet solists Džordža Gēršvina Rapsodijā blūza stilā būs Raimonds Pauls. Beidzot tiks īstenots abu kungu sensenais sapnis - muzicēt kopā.

Sazvanīts Šveices pilsētiņā Lokarno, diriģents Mariss Jansons visupirms pastāsta par apsvērumiem, kālab jubilejas koncertam izvēlējies tieši Berlioza "Fantastisko simfoniju": "Tā ir pilna ar fantāziju, kurai te nav robežu - ļoti mīlu šo darbu!" Tomēr sarunas gaitā diriģents skar arī visiem labi zināmo un sāpīgo tēmu – koncertzāles trūkumu Rīgā. Paužot bažas, kā “Fantastiskā simfonija” izskanēs Lielajā ģildē, maestro uzsver: “Ja runājam par kultūru, koncertzāles nepieciešamība Rīgā ir jautājums numur viens: Latvija ir ļoti muzikāla valsts, Rīgā ir ļoti laba muzikālā izglītība, ir opera, simfoniskie orķestri, mūziķi tiek cienīti, un tas, ka nav īstas koncertzāles... Nevaru par atrast īstos vārdus, lai paustu savu sašutumu šajā jautājumā.”

Šobrīd aktualizēto ideju par jaunu koncertzāli, kas atrastos zem viena jumta ar Kongresu namu un izstāžu zālēm Skanstes ielas degradētajā teritorijā, maestro Jansons sauc ne tikai par sliktu, bet pat bīstamu, citstarp uzsverot:

“Cilvēki domā, ka ar vienu multifunkcionālu zāli nošaus divus zaķus. Nu, nebūs tā! Mans paps savulaik trāpīgi teica – par to, ko gribi lēti nopirkt, vēlāk nāksies dārgi samaksāt."

Par kopīgo koncertu kopā ar Raimondu Paulu diriģents saka tā: “Man kā diriģentam jādara viss, lai Raimonds kā solists justos komfortabli. Nodrošināt komfortu – tas ir diriģenta uzdevums. Esmu laimīgs, ka varu ar viņu uzstāties, tas bija mans lielais sapnis...”

Te savs vārds sakāms arī Andrim Pogam: “Visi runā par Maestro Paula īpašo pianista piesitienu, skaņu. Arī savos cienījamos gados katrreiz, kad Maestro piesēžas pie klavierēm un spēlē kopā ar orķestri, ir kas vairāk nekā tikai unikālais piesitiens. Tur ir ļoti spēcīga enerģētika un – nekā lieka. Nekādas liekvārdības, nekāda dekoratīvisma. Un, kaut pats Maestro saka, ka nejūtas pilnībā komfortabli, spēlējot ar simfonisko orķestri, tas tikai liecina par to, cik viņš nopietni un rūpīgi gatavojas savam iznācienam un vēlas piedāvāt pašu labāko variantu. Visas reizes, kad esmu kopā ar Raimondu Paulu uzstājies, sagādājušas ļoti lielu gandarījumu.”

Bet ko LNSO jubilejā novēl Mariss Jansons? “Pirmām kārtām – augstu kvalitāti, kas ar katru reizi kļūst labāka. Jo, ja ir kvalitāte, vari iet cīnīties par daudzām lietām, kas tev svarīgas. Otrkārt – lai LNSO vērtība būtu atbalstīta.”

Gundas Vaivodes interviju ar Marisu Jansonu pilnā apjomā lasiet žurnālā “Pastaiga” septembra beigās!