Ir 1972. gads. Oļģerts Kroders Valmieras teātrī iestudē savu pirmo "Hamletu".

1984. gadā seko Šekspīra un Krodera "Hamlets" Liepājā, 1997. gadā - Nacionālajā teātrī un 2008. gadā - atkal Valmierā.

Atceroties abus iestudējumus Valmierā, raidījumā tiekamies ar Krodera pirmo Hamletu - Rihardu Rudāku - un pēdējo - Ivo Martinsonu, kā arī ar režisori Kristu Burāni, kura kopā ar Mārtiņu Eihi iestudējuma tapšanas laikā pirms desmit gadiem, veidojusi dokumentālo filmu "Piektais Hamlets" .

Rihards Rudāks: "Kroders piedāvāja ļoti neparastu skatījumu – ka saskardamies ar absolūto ļaunumu, Hamleta tīrais, ideālais varonis vairs nevar palikt tikpat tīrs kā bijis sākumā. Tam laikam tas bija ārkārtīgi novatoriski, jo 70. gadi vēl bija sociālistiskās iekārtas ziedu laiki, un Krodera izrāde būtībā bija manifests pret varmācību.”

“Ja tu aptver, kas ir pasaule un kur mēs ejam, ir divi varianti – vai nu “ jāņirdz”, vai jāpakaras,” - tā arhīva ierakstā Oļģerts Kroders.

Rihards Rudāks: “Vispār tā bija trauksmaina izrāde – tā bija saspringta cīņa Hamletam ar Karali, kas bija varas apsēsts un ko spēlēja Jānis Zariņš.

Interesanti, ka Tēva gara kā fiziskas personas uz skatuves nebija, kulisēs skanēja dažādas balsis, kas vēstīja tekstu, kādu Šekspīrs devis.

Dekorācijās – postamenti, kulises, kas veidoja labiritintu, kurā cilvēki viens otru dzenā. Tērpi – zābaki, rupji adījumi. Divkauja, kura bija cīņa uz dzīvību un nāvi. (..) Ja pirmajā iestudējumā Karalis bija ar varu apsēsts, bet karaliene – daudz vājāka būtne, kura nav spējusi pretoties, otrajā iestudējumā Kroders pasvītroja citu līniju. Te sieviete ņēma virsroku, lai vadītu valsti..."

Krista Burāne: "Izrāde, manuprāt, Kroderam bija gan rēbuss, gan nemitīga ieskatīšanās sevī. Mēģinājums atrast savu vietu te un tagad.

Kroders to arī precīzi pateica mēģinājuma procesā – ka tas ir jautājums par inteliģenta vietu sabiedrībā. Ka Hamlets, būdams izglītots cilvēks, precīzi jūt nodevību, netaisnību un noziedzību, kas valda apkārt. Un viņam ir jāatbild uz jautājumu, ko darīt – vai cīnīties ar spēku pret to vai vienkārši būt un neiejaukties.

Pēdējā “Hamleta” risinājumā izskanēja atbilde – ka Hamletam kā inteliģentam cilvēkam vieglāk nogalināt pašam sevi, nevis nogalināt savu ienaidnieku.”

Rihards Rudāks: “Beidzamajā “Hamletā” man bija jāspēlē Polonijs – tas nozīmēja mest traku kūleni no tā laika ideālista uz absolūtu pragmatiķi, kurš ir kā lelle, kurš vienmēr krīt uz kājām un asociējās ar mūsdienu politiķiem. Te Kroders bija kļuvis ļoti skeptisks – vairs neredzēja varas fanātismu kā dzīves saturu, bet vairāk kā pašu par sevi saprotamu lietu, ka tavās rokās iekrīt vara. Ko tur cīnīties – tikai prasmīgi to noturēt. Tā sakot, varas garlaikotu cilvēku trakonamā ielaiž cilvēku no ielas..."

Ivo Martinsons: "Man "Hamlets" bija kā viena elpa un izrāde pagāja ātri, kaut tās ilgums bija vismaz trīs stundas. Un vēl Annas Heinrihsones tērpi - melni pelēki... Bijām uz lielās skatves, kur apkārt sēdēja skatītāji, virs mūsu galvām – bezdibenis ar augstiem griestiem. Pirmizrādes laikā kapraču ainā, kur Arnolds Osis ar Regīnu Devīti spriež par galavaskausiem, vētras iespaidā, kas plosījās ārpus teātra, no griestiem pilēja ūdens..."

Krista Burāne: "Hamleta un Krodera personīgās sasaistes tēma ļoti tiešā veidā atspoguļojās otrā iestudējuma scenogrāfijā, kuras autors bija Mārtiņš Vilkārsis. Izrāde noritēja bibliotēkas telpās: virs Valmieras teātra šņorēniņiem taču atradās paša Krodera bibliotēka, un salikums, kurā Ivo atveidotais Hamlets bija tik ļoti fiziski līdzīgs Kroderam, tikai jaunāks, dzīvoja šajā bibliotēkā, kur jārunā pusčukstus, ir tas, kas palicis atmiņā kā ļoti spēcīgs tēls."

Ivo Martinsons: "Kroders pats teica, ka Hamlets kā varonis ir diezgan plakans, un tās lielās pūles tur pat īsti nav vajadzīgas, lai apjaustu viņa traģēdiju - viņš ir cilvēks, ko apkārtējie tin ap pirkstu. Viņš apkārt redz daudz negatīvā. Ja tu pasaulē ieraugi daudz negāciju – vai tā būtu koku izciršana vai apcelšana skolā –, nav grūti saprast Hamleta dziļumus."

Oļģerts Kroders: "Ja Hamletu spēlē talantīgs aktieris, kurš ir ļoti emocionāls, bet nesaprot, ko pats runā – tāds bez problēmām var nospēlēt Romeo, bet ne Hamletu. Jo nesaprot, kas tur notiek."

Ivo Martinsons: ""Hamleta" mūžs bija 50 izrādes. Divas pēdējās notika jau pēc Krodera nāves.

49. bija visjaudīgākā, vispatiesākā, kur beidzot saklausīju, cik bieži Šekspīrs piemin vārdu "nāve".

Un 50. izrādi, jau kā veltījumu Kroderam, nofilmēja televīzija. Kur vēl noapaļotāku finālu..."