1988. gada 23. augustā pirmo reizi atskanēja skatītāju ovācijas Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperai "Lāčplēsis". Toreiz tā pulcēja vairāk nekā 160 000 skatītāju, kļūstot par mūsu nācijas muzikālās atdzimšanas un Atmodas simbolu.

"Tā ir mūsu nopietnība, mūsu vēsture un mūsu leģenda. Tā ir mūsu traģēdija, tā ir mūsu cerība," - tā savulaik teica pirmās pilnmetrāžas latviešu rokoperas "Lāčplēsis" autors Zigmars Liepiņš. Ideju par "Lāčplēsi" viņš loloja jau kopš astoņdesmito gadu sākuma.

Paradoksāli, bet brīvības un neatkarības alku pārpilnās rokoperas sakarā komponistam pat izdevās noslēgt līgumu ar toreizējo Padomju Latvijas Kultūras ministriju. Libreta tapšanai Zigmars Liepiņš uzrunāja dzejnieci Māru Zālīti, kura šo negaidīto piedāvājumu raksturoja kā "māksliniecisku uzdevumu ar samērā lielu riska pakāpi". Deviņdesmito gadu sākumā, novērtējot dzejnieces uzdrīkstēšanos un nopelnus Latvijas brīvības atgūšanā, viņai piešķīra titulu "Sieviete – Latvija".

Zigmara Liepiņa – Māras Zālītes "Lāčplēša" pirmizrāde, citējot Sandru Kalnieti, "no kultūras manifestācijas kļuva par sociāli politisku parādību".

Autoru drosme "Lāčplēša" simtgadē ķerties pie eposa iedzīvināšanās rokoperas žanrā, pielīdzināma Endrū Loida-Vēbera drosmei izmantot Bībeles sižetu. 

Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai vēl bija jāpaiet trim spraigiem gadiem. Rokoperas pirmizrāde notika 1988. gada 23.augustā – Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā, kad pie Brīvība pieminekļa cilvēku pūļi pulcējās protesta mītiņā. Radošā komanda šo datumu neizvēlējās nejauši.

Zigmara Liepiņa izvēlēto solistu pulkā līdz ar Igo bija arī Maija Lūsēna, Imants Vanzovičs, Aivars Brīze, Jānis Sproģis, Mirdza Zīvere, Žaneta Ondzule, Niks Matvējevs un Līkcepure – Zigfrīds Muktupāvels.

Tā laika recenzijās muzikoloģe Ingrīda Zemzare raksta par sociālo pasūtījumu, kas – nevis nolaists no augšas, bet patiesi tautas iedvesmots”. Arī komponists Imants Zemzaris piekrīt – Zigmara Liepiņa opuss nāk īstajā laikā. Savukārt Inese Lūsiņa teic: "Rokoperu nevar vērtēt viennozīmīgi tikai kā mākslas darbu. Tas jāvērtē arī – un pašreizējā situācijā galvenokārt - kā sociāla parādība. Jāapzinās, ka Lāčplēsis ir ne tikai mākslas fakts, bet tautas sabiedriskās dzīves, kopības izjūtas atmodas fakts. Reāls stimuls garīguma, domāšanas un vērtēšanas spēju renesansei”.

"Es neesmu mēģinājis izdabāt nekādai konkrētai klausītāju daļai. Bet es gribēju, lai tā patīk visiem. Es to rakstīju pats sev un visiem latviešiem," par rokoperu "Lāčplēsis" teic pats Zigmars Liepiņš.