...2015. gada 11. septembris.
Latvijas Nacionālajā teātrī - pirmizrāde Raiņa lugai "Uguns un nakts".
Viestura Kairiša iestudējums "Spēlmaņu nakts" balvu nes Spīdolai jeb Gunai Zariņai, Melnajam bruņiniekam jeb Artūram Krūzkopam, scenogrāfam Reinim Dzudzilo, kostīmu māksliniecei Kristai Dzudzilo un gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam...

Raiņa lugas "Uguns un nakts" iestudējuma vēsturē atskatās teātra zinātniece Valda Čakare: "Kopumā tapuši tieši desmit iestudējumi, turklāt ļoti regulāri - ar plus mīnus desmit gadu starplaiku. Vienīgais izņēmums - periods, kurā ietilpst Otrais pasaules karš. Tur starp divām Smiļģa izrādēm ir 26 gadu pārtraukums. Sākot jau ar pašu pirmo izrādi, ko 1911. gadā iestudēja Aleksis Mierlauks, izrādes repektē mītisko pamatu, teiksmas raksturu, līdz ar to ir daudz etnogrāfisko elementu, filozofijai un sociālajai analīzei paliekot otrajā plānā."

Raiņa "Uguns un nakts" Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā. IV cēliena skats. Foto: Ansis Skariņš. RMM krājums

Un tad nāk Eduards Smiļģis... "Parasti tiek izcelta 1947. gada izrāde, kur Spīdola bija Lilita Bērziņa un kur, atkarībā no skatpunkta, izrādes vēstījums tika asociēts ar maģistrālajām 20. gadsimta cīņām un sadursmēm," zina stāstīt Valda Čakare.

Eduards Smiļģis Lāčplēša lomā. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RMM krājums

"Bet no vēsturiskā iestudējumu klāsta man īpaši gribētos izcelt Pētera Pētersona iestudējumu 1965. gadā, kas nav pilnībā novērtēts, jo Pētersons uzmanību pievērsa tikai lugas filozofiskajam slānim, teiksmainības aspektu maksimāli ierobežojot. Taču tas līdzšinējo iestudējumu kontekstā bija visai novatorisks risinājums," uzskata Valda Čakare.

Dina Kuple (Spīdola) un Eduards Pāvuls (Lāčplēsis) Pētera Pētersona iestudējumā 1965. gadā (veltījums Raiņa simtgadei). Foto - no Māra Grēviņa grāmatas "Dailes teātris"

"Vēl uzmanības vērts ir 1995. gads, kad Alvis Hermanis iestudēja Jāņa Mediņa operu "Uguns un nakts". Ekspresionistiskā manierē viņš pievēršas Latvijas patlabanējai situācijai un jautā, bažīgi rādīdāms, ka Latvija metaforiskā nozīmē izirst pa gabaliem, ka cilvēki nevar saprasties. Iespējams, mazliet nelīdzens, bet domas ziņā tas bija spilgts un iesrosinošs skatījums," vērtē teātra zinātniece Valda Čakare.

Valda Čakare min arī Andreja Jarovoja 2005. gada iestudējumu "LV", kur Raiņa "Uguni un nakti" režisors bija apvienojis ar motīviem no Gunāra Priedes lugas "Trīspadsmitā", kur Latvijas likteņstāsts skatīts paralēlēs ar mākslinieka likteni.

"Tā nu mēs redzam, ka lugas iestudēšanas vēsturē ieturēts kurss no mitoloģiski etnogrāfiskā skatījuma uz savlaika problēmu analīzi. Un tieši ar to nodarbojas arī Viesturs Kairišs savā 2015. gada iestudējumā, kur viņš savā veidā mēģna izstāstīt procesus, kas notikuši pēdējo 20 gadu laikā," skaidro Valda Čakare.

"Lai to izdarītu, Kairišs izmanto ļoti viegli nolasāmas zīmes, kuras visiem paliek prātā - piemēram, Laimdota, kas iesaldēta ledusskapī, daudzdzīvokļu nami, kuru logos vīd klusējošu cilvēku silueti, Lāčplēsis, kurš ir miegains un ne pārāk nozīmīga mēroga cilvēks, kurš mēģina kaut ko darīt lietas jeb Latvijas labā..."

Viesturs Kairišs: "Ja skaties upes plūdumā, ir skaidrs, ka tā tev plūst garām.

Ja mākslas darbā neietver visus trīs laikus - pagātni, tagadni un nākotni - tā ir ļoti liela kļūda. Tad māksla nerezonē. Laiks - tas ir šodienas kodols, kas spridzina nākotni un rezonē ar pagātni, un tieši tā tas ir arī Rainim.

Tāpēc jau ir tas viņa fenomens, ka viņš ir aktuāls un interesants jebkurā laika posmā, līdz ar to var taisīt tādu "jocīgu" izrādi par latviešiem..."

Guna Zariņa: "Pirms tam Spīdola man nozīmēja Lilitu Bērziņu ar lielajām, melnajām bizēm un kroni... Šī loma - neprātīgs izaicinājums! Absolūtais talants - virziens, kurā sevi tērēt, raudzīties, kā viss mainās, lūst, atdodas, kamēr galu galā nonāk pie lielā vispārinājuma par mākslas un gara spēka, bez kura nav iespējams būt nācijai. Nepietiek tikai ar tehniku, zinātni, spēku - jābūt virsidejai, kāpēc mūsu nācijai un vispār cilvēcei jāpastāv.

Guna Zariņa Spīdolas lomā Viestura Kairiša iestudējumā "Uguns un nakts" (2015). Foto - Kristaps Kalns 

"Doma, kas man šķiet būtiskākā caur Spīdolu - mums nav robežu, nav griestu. Spīdola jau beigās kliedz uz Lāčplēsi - ka tikai mainoties un augot varam pastāvēt. Brīdis, kad apstājamies miera stāvoklī un pieņemam lietas tādas, kādas tās ir, mēs mirstam. Finālā Spīdola nav salauzta! Arī tad nē, kad visi jau iegāzušies Daugavā. Viņa paliek, viņa nekrīt," - tā Guna Zariņa.