Šoreiz uzmanības epicentrā - Raiņa luga "Spēlēju, dancoju". Par to raidījumu sagatavojusi LR1 kolēģe Alda Briede.

Rainim šī luga bija ļoti lolota, vairākkārt pappildināta un pārstrādāta jau 20. gadsimta sākumā - tās nonākšanu pie skatītājiem aizkavēja Pirmais pasaules karš. 1916. gadā to gatavojās iestudēt, bet luga nebija nodrukāta, un tā nu šī iecere nepiepildījās.

Tās pirmizrāde notika 1921. gadā Nacionālajā teātrī Alekša Mierlauka režijā - tā vēsturē vērtēta dažādi.

1926. gadā ar lugas "Spēlēju, dancoju" iestudējumu sezonu atklāja Dailes teātris. Režisors Eduards Smiļģis autoram uzsvēra, ka viņa inscenējuma galvenā ideja ir par mākslas varu. Paust tās spēku Tota lomā uzņēmās pats Smiļģis. Pēc šī uzveduma sekoja vēl vairāki, līdz 1956. gadā, sagaidot Smiļģa 70. gadskārtu, lugu atkārtoti iestudēja Dailes teātrī. Režisors atkal bija Smiļģis, bet Tota stīgas skanēja nu jau Harija Liepiņa izpildījumā. 1965. gadā notika izrādes atjaunojums. Izrādes ilgā mūža dēļ (repertuārā tā bija 20 gadus!) atskaņas saklausāmas arī šodien, jo ir paaudzes, kuras klātienē jūsmoja par šo iestudējumu un drosmīgajām idejām, kas nepārprotami vēstīja no skatuves arī stagnācijas gados.

Pārraidē savas atmiņas par leģendāro iestudējumu pauž Zinātņu Akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis: "Izrādi studentu gados skatījos vecajā Dailītē - luga bija jau divdesmit gadu spēlēta.

Jā, Harijam Liepiņam Tota lomā vairs nebija astoņpadsmit, grims bija seju aizšpaktelējis, bet ar blondo parūku viņš izskatījās ģeniāli - viņa ideja aizrāva!

Kad viņš lugas noslēgumā izdzied pēdējos vārdus - "Nebija, nebija vēl ne puse nakts, iet tā spēlīte pušu", un tad visi zemes tārpiņi dzied "Varoņos brīvi tapsim, saulē celsim jauno latvi" - tad es tā domāju: ko īsti pirmskara laikā dzimušais Harijs Liepiņš domāja par "jauno latvi"? Ko par "jauno latvi" domāja kara laika paaudze un ko par to spēja padomāt pēckara paaudze, kurai bija deformēta uztvere okoupācijas režīma dēļ? Un interesanti, ka viss sižets izaug no kāzu situācijas - ar mīlas trijstūri, kurā jāuzvar enerģiskākajam. Dzīves ideāli, zudušās latves sajūta zālē tika iedota burtiski elektrizētā veidā - skatītāji saprata, par kādu latvi tiek runāts..."

Smiļģim uz skatuves valdīja dzīvība un domas koncentrētība, arī izrādē "Spēlēju, dancoju". Savā dienasgrāmatā Harijs Liepiņš rakstījis - tikai sākot skatuves mēģinājumus, viņš apjēdzis Tota lomas fizisko slodzi: Tots ir nepārtrauktā darbībā, gandrīz visu laiku uz skatuves, vienā vienīgā kustībā.

Toreizējais kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš sacījis, ka Harijs Liepiņš par šo lomu vajadzētu piešķirt arī Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukumu...

Vai aktieris pēc izrādēm jutās izsmelts? Harijs Liepiņš apgalvojis, ka tieši pretēji - atjaunots un stiprs. To apliecina arī viņa kolēģes - aktrises Ausma Kantāne un Olga Dreģe.

Olga Dreģe: "No saviem vectēviem un ģimenēm zinājām, kas ir tas mūsu "jaunais latvis". Manuprāt, ar "Spēlēju, dancoju" esam tik daudz ieguvuši, arī Raini izpratuši - par to, kā spēlēja mūsu teātrī Harijs un pārējie, varētu runāt un runāt."

"Mēs visi tolaik piedalījāmies iestudējumā, katru niansi klausījāmies," atceras Ausma Kantāne.

"Pasaule to var pieņemt vai nepieņemt, bet es Raini lieku augstāk par Šekspīru. Šekspīram nav šīs tēmas, bet Rainim ir - atdot sevi visu, ziedoties. Antiņš, Jāzeps, Tots - tie ir tādi varoņi, kādu Šekspīram nav," atzīst Ausma Kantāne.