Ciklu "100 Latvijas pirmizrādes" sākam ar stāstu par pirmo latviešu nacionālo operu ”Baņuta”. Uzklausām muzikologa Arnolda Klotiņa un komponista Artura Maskata viedokli, bet vēsturiskajā ierakstā - arī  Marisa Vētras stāstīto.

1920. gada 29. maijā "Baņuta" piesaka pirmdzimtā tiesības latviešu operas žanrā. Mūzikas lietpratēji to vērtē ar dalītām jūtām - vieni jūsmo, citi kritizē, bet Kārlis Skalbe samierina: "Šajā mūzikā varbūt nav stingra raksta, kas apbur ar raibu ornamentiku, bet viņā ir tīra dvēseles burvība, tā ir atturīgi vienkārša, sirsnīga un dziļa."

Tikai pēc nākošās pirmizrādes 1937. gadā Alfrēds Kalniņš beidzot gūst pelnīto gandarījumu...

Kad un kā īsti top "Baņuta"? "Tajā brīdī rakstīt operu bija liela uzdrīkstēšanās, un Alfrēds Kalniņš nebija vienīgais, kurš par to sapņoja," stāsta komponists Arturs Maskats. "Līdz šim brīdim mūzikas vēsturnieki strīdas, kurai operai īsti ir pirmdzimtā tiesības, jo turpat blakus ir Jānis Mediņš ar savu operu "Uguns un nakts".

Cik var lasīt paša autora piezīmēs un vēstulēs, arī viņš pats šaubījies par šo sižetu - Artūra Krūmiņa librets patiesi nebija tas perfektākais, jo vairāk visi pievērsās Raiņa iesniegtajam "Lāčplēsim". Arī Kalniņš runājies ar Raini, turklāt 1914. gadā Kastanjolā Alfrēds Kalniņš Rainim pat spēlējis priekšā I cēlienu no tolaik topošās operas "Indulis un Ārija".

Un tad ir traki - "Induļa un Ārijas" melnraksts pazūd, Kalniņš piedzīvo rūgtu vilšanos, un pie šīs domas vairs neatgriežas. Galu galā top "Baņuta"."

Stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš: "Artūrs Krūmiņš "Baņutas" libretu bija sacerējis jau 1903. gadā, taču Kalniņš to nekomponēja tāpēc, ka Melngailis to bija jau sācis, un atgriezās pie "Baņutas" tikai 1918. gadā Liepājā. Tur bija vācieši, kamēr Rīgā saimniekoja Pētera Stučkas režīms.

Tāpēc nepareizs ir uzskats, ka "Baņuta" radusies Stučkas laikā, pateicoties padomju varai. Nē! Kalniņš to komponēja vācu ķeizariskās armijas okupācijas laikā Liepājā, 1918. gada beigās un rudenī.

Tobrīd no Pēterburgas bija iebraucis advokāts Andrejs Frīdenbergs, un Alfrēds Kalniņš bija atbraucis uz Rīgu, lai sniegtu baznīcā koncertu. Frīdenbergs bija Kalniņu "paņēmis aiz pogas" un sacījis: "Dod man jaunu operu jauna opernama atklāšanai!" Kalniņš sameklējis rakstāmgaldā "Baņutas" libretu, un pa agrām rīta stundām, kamēr staigātāju pa peldparku nav, skicējis operu, bet ziemā instrumentējis. Pienāk 1919. gada rudens. Kalniņam ir vieta Izglītības ministrijā, un viņš kopā ar ģimeni dodas ar kuģi "Saratova" uz Rīgu. Dienā, kad viņš iebrauc Rīgas ostā, sākas Bermonta uzbrukums Rīgai. Visi privātie braucēji tiek izsēdināti krastā, bet kuģis dodas atklātā jūrā. Kuģa rūmēs paliek "Baņutas" partitūra un partijas, un pats Kalniņš nezina, vai tā pie viņa atgriezīsies, vai nē. Tomēr atgriezās. Un 1920. gada 29. maijā notiek pirmizrāde."

Pirmiestudējuma režisors ir Ēriks Lauberts, titullomā - Dagmāra Rozenberga-Tunce, Daumants - Ādolfs Kaktiņš, Vižuts - Rūdolfs Bērziņš, bet Maiga - Milda Brehmane-Štengele. 1937. gada jauniestudējums ir krietni augstākā režijas, scenogrāfijas un tehniskajā līmenī, arī jaunā mūzikas un instrumentācijas versijā. Te režisors ir Jānis Zariņš, dekorators - Pēteris Rožlapa. Iespaidu kāpina Jāņa Kalniņa diriģējums. Par to arī vēsta Marisa Vētras uzburtā skice no Latvijas Radio fondiem...

Senatnē sakņotajā "Baņutas" sižetā krustojas galveno varoņu spēcīgie raksturi, traģiskie likteņi: no pirmā cēliena pacilātības un kāzu līksmes uz otrā sērām, trešā Līgo nakts krāšņajām ainām un ceturtā mīlas kvēlei un traģikai.

Laika gaitā pārmaiņas skārušas gan "Baņutas" mūziku, gan libretu.

"Operai gājis visādi... 1940. gadā Latvijā ienāca cita vara, kas uzskatīja, ka operai jābeidzas citādāk," stāsta Arturs Maskats.

"Sirmais meistars ņem partitūru un raksta jaunu redakciju. Ja pirmā versija beidzas traģiski, tad padomju varas gados top versija ar laimīgām beigām." Pašam Alfrēdam Kalniņam tuvāka bija pirmā - traģiskā, un viņš paudis cerību vēl kādreiz piedzīvot tās uzvedumu. Vēlme piepildījās vien 1979. gadā komponista simtgadē - pēc vairākiem iestudējumiem optimistiskā versijā. Pirmā redakcija 80. gados skan koncertuzvedumos Ņujorkā, Milvokos, Minsterē.

Atkal laimīgu finālu tā piedzīvo brīvdabas pirmizrādē 1999. gadā Zosēnos. Jautājums par vienas vai otras versijas pārākumu ir atklāts.

Arnolds Klotiņš: "Daudzu cilvēku priekšstatos "Baņuta" ir latviešu klasiskās mūzikas simbols, jo tajā ir visi senatnes atribūti - burvis, ticējumi, cilvēku dzīves fundamentālākās vērtības - mīlestība, nāve, vīriešu sāncensība, konflikts starp mīlestību un saistībām, ko izsaka pienākums. Tā ir arī lieliska mūzika! Tā nav uzbāzīga, bet gan atturīga, tēlaina; tajā stilā, ko Kalniņš bija izkopis savās kordziesmās. Tāpēc "Baņuta" ir daudziem tik mīļa."