Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas pirmatskaņojums burtiski saviļņoja visu sabiedrību 1973. gadā, jo, neskatoties uz padomju uzraudzības stingro režīmu, darbs bija kā svaiga gaisa malks, mūzikā paužot to, kas autoram uz sirds. Lūk arī Imanta Kalniņa  sacītais: „Tā laika kontekstā  man, kā jaunās paaudzes komponistam, izdevās realizēt visas jaunās paaudzes pasaules izjūtu. Tādēļ  arī tika pievērsta toreiz tik liela uzmanība”.

Tas tika panākts, pirmo reizi pakļaujot simfonijas dramaturģiju rokmūzikas principiem ar basģitāras un bungu komplekta ieviešanu partitūrā, tādejādi domājot par to, kā atrast tiešāku kontaktu ar publiku. Zīmīgi arī tas, ka par izejmateriālu kalpoja dziesma. No tās izaugusi gan simfonijas pirmā daļa, kuras pamatā agrāk tapušās rokbalādes ar Māra Čaklā vārdiem „Septiņas skumjas zvaigznes” tēma, gan arī simfonijas fināls, kuru rosinājuši amerikānietes Kellijas Čerijas dzejoļi par mīlestību.

Tāda tad šī četrdaļīgā simfonija bija dzirdama turpmākās divas desmitgades, un daudzi neko nenojauta par sākotnējo autora ieceri. Paslepus „kuluāros” gan kādas runas pavīdēja, tomēr tās īsti nezināja pat pirmatskaņojuma vadītājs, diriģents Leonīds Vīgners. Skaņu režisors Jāzeps Kulbergs  atcerējās šādu epizodi:

„Kādreizējais Komponistu savienības priekšsēdētājs man atstāstīja komisku gadījumu, ka naktī ap pulksten vieniem neatlaidīgi zvana telefons. Viņš beidzot pieiet pie telefona un otrā galā prasa: „Kas jauns?” Izrādās, ka tas ir Leonīds Vīgners. Priekšsēdētājs atbild: „Miegs nāk”. Uz to Leonīds Vīgners atbild: „Nekas, nekas, gan tu izgulēsies. Labāk pasaki, kur es varu sastapt Imantu Kalniņu?” Leonīds visā nopietnībā strādāja ar to partitūru, ko viņam bija iedevis Imants Kalniņš. Acīmredzot, viņš bija ticis līdz  finālam, un viņš nesaprata, kas tie par murgiem. Tā kā domāts tas bija kā dziesmu cikls, solo balss ar tekstu nebija iekšā.”

Pirmatskaņojums Lielajā ģildē 1973. gada 20. aprīlī ar LNSO kļuva par īstu sensāciju - puskilometra rādiusā ap notikuma vietu dzirdētgribētāji taujāja pēc liekām biļetēm, koncerts bija pārpildīts, sajūsmas saucieni un stāvovācijas… Ļoti īsā laikā simfonija piedzīvoja atkārtotus atskaņojumus, tikpat karsti to uzņēma gan Rīgā, gan daudzās citās Latvijas pilsētās. Bet skaņu ierakstu firmā „Melodija” izdotā skaņu plate kļuva par lielāko deficīta preci. Šo panākumu spārnoti, Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju vēlējās diriģēt visi. Viens no vēlākajiem aktīvistiem bija Imants Resnis, kuram bija tā laime kā pirmajam Latvijā 1997. gada 18. novembrī atgriezt tai vokālo partiju. Taču Imants Resnis ir piedalījies arī tās pirmatskaņojumā ,vēl kā orķestra čellists:

„Es ļoti labi atceros gan mēģinājuma procesu, gan koncertu, tajā skaitā arī to laiku, kad Vīgners kaut kādas nošu kļūdas laboja. Kalniņš toreiz tāds „apaudzis” ienāca zālē un kā brīvdomātājs apsēdās pēdējā rindā zālē, bet Vīgners teica „Autors, tur ir kļūda, to vajag izlabot!” Un Kalniņš atbildēja: „Labi, Maestro, bet man nav zīmuļa…” Toreiz neteica „tusēties”, bet mūsdienās tā saka, un viņš jau toreiz „tusējās” ar brīvdomātājiem un māksliniekiem, kuri tad  visi saskrēja koncertā. Es domāju, ka viena liela daļa no viņiem, nekad nebija bijusi simfoniskajā koncertā, un Kalniņš ieveda viņus zālē. Tas bija ļoti svarīgi.”

Muzikoloģei Ingrīdai Zemzarei, kura par šo simfoniju un arī Imantu Kalniņu rakstījusi grāmatā „Jauno mūzika” 1979. gadā, kā arī tās turpinājumā „Jauno mūzika pēc 20 gadiem” (2000), fināla sakarā atceras šādu epizodi:

„Tad, kad neļāva  atskaņot ar vārdiem, un  vajadzēja spēlēt tikai instrumentālo versiju, tad bija liela spriešana Komponistu Savienībā, kāpēc tas fināls ir tāds . Un Imants Kalniņs teica: „Ir gan dīvaini, vai tad  Parīzē jums būtu fināla etalons nolikts?” Jā, tas neiet nekādos kanonos. Vīgnera koncepcijā tas bija traģisks darbs, Imanta Rešņa koncepcijā- bez traģikas, bet ar iekšēju motoru, dziņu, kaisli, drīzāk „popsīgs” ar pilnasinīgu apliecinājumu finālā. Tā kā cita simfonija”

Imants Resnis par Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas otro dzīvi: „Nākošais etaps manā dzīvē sākās tad, kad es uzzināju, ka dienasgaismā ir  izvilkta oriģinālā fināla partitūra ar visu tekstu. To ir izdarījis mūsu kaimiņš, igaunis Nēme Jervi Detroitā. Skaidrs, ka man dega zeme zem kājām un man to uzreiz vajadzēja dabūt rokā. Tad, kad es to izlasīju, tekstu kopā ar nošu materiālu, tad man viss nostājās savās vietās. Es sapratu, ka tas taču ir dziesmu cikls, ja to redz un saprot! Jāsaka, ka panākumi un interese bija milzīga, un tas arī liecināja par to, ka simfonija ir laikmeta zīme”

Imanta Rešņa  veiktajiem  CD un DVD ierakstiem, kas iznāca ar Liepājas simfonisko orķestri un solistēm  Petiju Koinoru  pirms 20 gadiem, un Ievu Paršu pirms 10 gadiem, pavisam nesen pievienojies vēl viens, viņa audzēkņa Atvara Lakstīgalas vadībā veiktais  ieraksts Nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā „Skani”, kurā atkal par pamatu ņemta simfonijas instrumentālā versija. Imants Resnis gan uzskata, ja simfonija iecerēta  tekstu finālā, tad kā dziesmu ciklam tam arī šodien jāskan. Taču  muzikologi Ingrīda Zemzare un Guntars Pupa, kurš ir līdzautors grāmatām „Jauno mūzika”, kā arī autors rakstam par Imanta Kalniņa 4. simfoniju Latvijas Kultūras kanonā, uzskata, ka šim darbam ir tiesības dzīvot abās versijās. Kurš simfonijas koncepcijai adekvātāks, atkarīgs no katra vēlmēm un uztveres spējām: „Šī simfonija, pēc manas dziļas pārliecības, ir simfonija manai, tavai un mūsu brīvībai”.