Amerikāņi viņu sauc par savējo, un ne velti: Oregonā dzimusī un Losandželosā dzīvojošā komponiste Lolita Ritmane-Matsone ir daudzu Holivudas televīzijas seriālu mūzikas autore un vienīgā latviešu komponiste, kuras veikums novērtēts ar prestižo "Emmy" balvu. Nu viņas kontā arī filmas "Dvēseļu putenis" brīnumskaistā mūzika.

Ritmanes plašā darbistaba, protams, atrodas Losandželosā. Tajā ir īstas klavieres, seši datori, ierakstu studija (jo Lolitas dzīvesbiedrs Marks Matsons ir skaņu režisors), un reizēm lielajā istabā uz ierakstu sanāk pat mazs kamerorķestris, jo tur ir koka grīdas un griesti 20 pēdu augstumā.

Visam notiekošajam dzīvi seko arī divi minči, kuriem doti zīmīgi vārdi: kaķenīte Emija un runcis Oskars. Pie "Emmy" Ritmane jau tikusi, tāpēc viņa smejas, ka Oskars gan pagaidām vēl ņaudot aiz loga.

Abi kaķi nudien ir īsti latvieši: "Viņi vairāk nāca manā istabā tieši tad, kad rakstīju mūziku "Dvēseļu putenim", nevis tad, kad komponēju mūziku "Betmenam" vai kādam citam no saviem supervaroņiem," sirsnīgi smejas Lolita Ritmane

un teic, ka titros redzēt abu kaķu vārdus – tas būtu lieliski!

Vairums LR3 "Klasika"raidījuma "Zvaigžņu ceļi pasaulē" viesu stāsta, kā viņu ceļi no Latvijas veduši pasaulē. Ritmanes gadījumā tas ir citādi – viņa dzimusi un izglītību ieguvusi Amerikā, kur arī veidojusi lielisku karjeru. Taču ik pa laikam iegriežas Latvijā, un vienmēr tam ir saistība ar radošiem projektiem. Kāpēc viņai ir svarīgi atgriezties savu vecāku dzimtenē?

"Es kaut kā neuzskatu to par atgriešanos. Vienmēr esmu jutusies latviete," uzsver komponiste.

"Tikai beidzamajos gados apzinos, ka esmu amerikāniete un latviete. Amerikas latviete jeb latviete Amerikā, tā ka jēdzienu "atgriešanās" īsti nemaz neizjūtu. Man ir dubultpilsonība. Nekad fiziski neesmu dzīvojusi Latvijā, esmu bijusi tikai ciemos. Katram ir sava Latvija, un mana Latvija ir kas vairāk nekā zeme – man vissvarīgākais, ko cenšos uzlabot – un ir svarīgi, lai arī mani bērni, vīrs un nākamās paaudzes uzlabo – tā ir valoda. Valoda ir tā, kas visvairāk cieš no tā, ka nedzīvoju Latvijā. Valodai jāturpinās. Latvija nevarēs pastāvēt, ja nebūs valodas. Mūzika var dzīvot un elpot jebkur – latviešu mūziku dzirdam Dziesmu svētkos arī ārpus Latvijas. Protams, ar tīmekļa starpniecību tagad visi ir cieši kopā – nezinu, pirms cik ilga laika Māra Zālīte pievienojās feisbukaam, bet mēs ar Māru sadraudzējāmies, kad Malibu tika rīkota “2x2” nometne – kopā rakstījām dziesmu "Manā sirdī", kas pēc tam skanēja Skolēnu dziesmu svētkos. Joprojām Māra man ir tāda kā pusdieviete... Mēs tagad arī virtuāli tuvināmies, un vai tas nav skaisti, ka varam ar mazu pieskārienu – smaidiņu, uz augšu pavērstu īkšķīti vai sirsniņu – viens otram otrā pasaules malā likt justies tā, ka visi esam kopā, viens par visiem un visi par vienu?"

Gan buberts, gan ķīselis

"Mana vecmāmiņa, tēva māte, dzīvoja blakus mājā, tā ka mums bija gan buberts, gan ķīselis," bērnību atminas Ritmane. "Manai mammiņai, kura vēl ir sveika un vesela, padodas garšīgākā pastēte un pīrāgi visā pasaulē! Lieldienās un citos svētkos mums ir kartupeļu salāti, rasoli, īsti latviski ēdieni. Padomju okupācijas laikā, šķiet, vēl vairāk bija tāds vilnis, nepieciešamība saglabāt kultūru, ieskaitot arī tādas lietas kā ēdienus. Kultūru mūsu pusē, bijušajā trimdā, kopāmm ļoti aktīvi, un tagad pat vēl vairāk.

Tikko Latvija atguva neatkarību, tiem, kuri nedzīvoja Latvijā – runāšu par sevi un savu paaudzi – bija mirklis, kad likās, ka vairs neesam vajadzīgi Latvijai.

Daži te atgriezās, jo viņiem vēl nebija ģimenes vai nebija īsi nostabilizējuši savu dzīvi ārzemēs. Un tad bija tāds – ah, bet vai mēs vispār esam vajadzīgi, varbūt mēs pazudīsim, ja nepārcelsimies uz Latviju?! Tagad no Latvijas tik daudzi brauc – tas nav labi, bet cilvēki meklē, kā uzlabot savu dzīvi.

Latviešu skoliņās tagad pilns ar Latvijas latviešiem, un tas paceļ mūsu latviešu valodu un kultūru krietni, krietni uz augšu.

Mums ir daudz burvīgu skolotāju, kas atbraukuši no Latvijas un audzina savus bērnus. Tāds nākamais vilnis, turp un atpakaļ braukšana."

Vairāk un plašāk šeit!