Ainārs Rubiķis: Mani dara laimīgu smaidīgi cilvēki un patiesa uzticība

"Ieguvums, kas šajā sezonā nācis man klāt – psiholoģija, kurā esmu izglītojies... Cirtis durvis vēl neesmu, bet reiz esmu pacēlis balsi. Riktīgi," ar smaidu par darbu Berlīnes Komiskajā operā teic tās muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis.

Vienlaikus viņš neslēpj gandarījumu par mikroklimatu, kas orķestrī ievērojami uzlabojies. "Mani dara laimīgu, ka viens otram uzticamies ne tikai mēģinājumos vai izrāžu laikā, bet arī dzīvē."

Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja amatā Ainārs Rubiķis stājās 2018. gada rudenī, taču veiksmīgu sadarbību ar šo operteātri uzsāka jau mazliet agrāk – ar Šostakoviča operas "Deguns" žilbinošo iestudējumu, kas pirmizrādi piedzīvoja 2018. gada jūnijā. Tātad kopumā pagājis jau pusotrs gads, kopš Rubiķis strādā ar Berlīnes Komiskās operas mūziķiem un visupirms jau ar orķestri. No malas klausoties šķiet, ka orķestra skaņa ir mainījusies. Vai tā domā arī pats diriģents?

"Diendienā esot kopā ar orķestri, to tā nevar pateikt," atzīst Rubiķis. "Bet tad man bija garāks atvaļinājums no Berlīnes, jo biju Maskavā, un atgriežoties – jā, izmaiņas varēja sadzirdēt. Bet tā ir tāda lieta... Manī ir vēlme, kā es gribētu dzirdēt, lai šis orķestris skan. Soli pa solim lēnām virzāmies uz priekšu. Janvāra beigās vai februāra sākumā pēc simfoniskā koncerta operas direktors Filips pienāca man klāt un jautāja – Ainār, ko tu dari ar orķestri?! Tā skaņa ir kardināli izmainījusies! Saku viņam – nu, tā lēnām, soli pa solim.

Ko es daru? Vienkārši strādāju! Neko vairāk tādu speciālu nedaru.

Ir ideālā skaņa, ko sagaidu no katras instrumentu grupas; arī muzikālo un orķestrālo kultūru, attieksmi pret nošu materiālu un pēc tam jau visas pārējās lietas īstajā brīdī koncertā vai izrādes laikā pašas notiek. Tas notiek ļoti dažādi, ir dažādas pieejas, bet katrā ziņā nav tā, ka visiem orķestriem darbojas pilnīgi viena recepte."

Vaicāts, vai jūt atbalstu no sava orķestra mūziķiem, diriģents neslēpj, ka ir dažādi: "Orķestrī ir ļoti dažādas personības, un katru no šīm personībām cenšos uzklausīt, respektēt, saprast. Un vajadzīgajā skaņdarbā vai izrādē es zinu, ko var viens mūziķis, ko var cits.”

Skatoties filmas, dažkārt mēdzam pavīpsnāt par to, ka kādā firmā boss paziņo, ka “mēs esam ģimene”, bet nākamajās piecās minūtēs tiek parādīts, kāds odžu perēklis šī ģimene ir patiesībā. Arī Berlīnes Komiskās operas intendants, viens no pasaules toprežisoriem opermākslā Berijs Koskis nesen teicis: “Mēs esam ģimene, sākot ar bosu un beidzot ar biļešu pārdevēju."

"Es varētu tam tikai piekrist. Kad noslēdzu līgumu, uzrakstīju mazu preses relīzi

kā mazu pateicību visiem, kurā rakstīju, ka man ir ļoti svarīgi, lai šajā teātrī visi būtu viena ģimene – no priekšnieka līdz garderobistei. Bija cilvēki, kuri smīkņāja – kāda galvenajam diriģentam daļa gar to... Bet tā ir ļoti liela daļa!

Jo tas veido mājas sajūtu un mikroklimatu. Bet, kā jau saku, personības ir ļoti dažādas, un esmu iemācījies atrast arī kompromisu un meklēt izejas un ieejas, lai visiem būtu komfortabli. Nonākot tiešā un ilgākā saskarsmē darba procesā šajā teātrī, es ļoti ātri saskatīju psiholoģiskās problēmas, kuras traucē mums uz skatuves.

Bieži viņiem jautāju – jūs domājat, ka klausītājs vai skatītājs to nejūt, ka mums iekšā ir šādi tādi burbulīši?! Nu tas ir izlīdzinājies.

Protams, pieaicinot arī speciālistus, tā saucamos mediatorus. Ļoti paveicās ar diviem cilvēkiem. Tā ka ieguvums, kas šajā sezonā nācis man klāt – psiholoģija, kurā esmu izglītojies. Domāju, izmaiņas ir arī tajā, ka paši mūziķi vairāk koncentrējušies un saprot, kāpēc sēž orķestra bedrē vai uz skatuves. Viņi apzinās savu sūtību un misiju – būt mūziķim."

Vairāk un plašāk šeit!