Ināra Brīnuma ir LNSO mūziķe, kamermūziķe un alta spēles pasniedzēja. Kopš 1978. gada strādā LNSO, kopš 1985. gada ir LNSO altu grupas koncertmeistare. 1990. gadā Ināra Brīnuma sāk pedagoģisko darbu JVLMA un kopš 1991. gada ir pasniedzēja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Viņas prasmīgajā vadībā uzauguši vairāki desmiti jauno altistu.
1979. gadā Ināra Brīnuma piedalījās starptautiskā konkursā Budapeštā, kur ieguva diplomu un speciālo apbalvojumu “Par stila tīrību”. Ar izciliem rezultātiem uzstājās arī 1980. gada Vissavienības konkursā Ļvovā.
No 1982. līdz 1992. gadam Ināra Brīnuma spēlēja JVLMA stīgu kvartetā. Kā soliste un kvarteta dalībniece piedalījās vairākos Latvijas Radio ierakstos. Ināra Brīnuma uzstājusies ar Liepājas SO un LNSO daudzu Latvijā un atzītu diriģentu vadībā.
Intervijā žurnālam "Mūzikas Saule" Ināra Brīnuma atzīst: "Laikam esmu netipiska orķestrante – man kaut kā nav tāda naida pret diriģentiem kā varbūt dažam citam orķestrantam. Man kādreiz visi diriģenti likās labi, kad sāku strādāt un pieredzes nebija. Ar gadiem, protams, ir tādi, kas vairāk patīk, kas mazāk, bet no katra kaut ko var mācīties. Protams, ja sevi uzreiz nostāda – man tas nepatīk, tad tā arī ir. Tad ir pašam grūtāk sēdēt mēģinājumā, bet, ja mēģini pats pievērst uzmanību savai spēlei, tad ir interesantāk.
Viss atkarīgs no attieksmes, kā tu sēdi orķestrī – vai tu pats izdari maksimumu, vai tikai no diriģenta prasi to.
Galu galā pieredze tieši tā arī rodas – redzi, kā viens strādā, kā cits, pamani labās lietas, kļūdas. Pēc tam, kad strādā ar studentu, arī saproti, ka – redz, tas ir vai nav pareizi, to vajag vai nevajag darīt.
Pēdējā laikā man arvien mazāk kāds krīt uz nerviem, kaut gan varbūt vajadzētu būt otrādi. Vai tiešām mēs visi visu tik perfekti izdarām, ka varam uzstādīt tik augstas prasības?! Vispirms vajag uz sevi no malas paskatīties, jo diriģents arī gatavojas un tāpat ir kaut ko domājis un gribējis, arī tad ja tas varbūt nav tik spoži. Viņam tas sanāk tieši tāpat kā ikvienam – arī mums ne vienmēr viss izdodas. Galu galā – nav ko spuroties pretī, jo orķestris ir diriģenta instruments. Kā lai viņš parāda savu interpretāciju, ja viņam
visu laiku pretojas? Tad viņš nemaz nevar sasniegt savu iecerēto rezultātu. Ja tev alts visu laiku runās pretī, tu neko nevarēsi uz viņa nospēlēt!
Ja tu esi orķestrants, jāapzinās, ka tu esi orķestrants un diriģents ir noteicējs. Tā attieksme ir abpusēja, kā visās lietās – kā tu pret to otru, tā tas otrs pret tevi.
Labi, varbūt ir kādi izņēmumi, bet pamatā jau diriģents nenāk ar domu – ak, kā es to orķestrantu tūlīt nolikšu gar zemi.
Orķestris savureiz var izprovocēt, būdams organisms ar savu personību. Nu jā, dažreiz var tā būt. Sevišķi, ja daudz lielu personību, kaut gan mēdz teikt, ka tās lielākās personības ir tās vienkāršākās, kas parasti
ļoti vienkārši dara savu darbu, stingri un noteikti."
Raidījumā skan Mikloša Rožas Altkoncerts ierakstā no koncerta Lielajā ģildē 2018. gadā kopā ar LNSO un diriģentu Juniči Hirokamu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X