Boriss Lurje (18.07.1924.-07.07.2008.), amerikāņu mākslinieks un rakstnieks, ir dzimis Ļeņingradā ebreju ģimenē, bet uzaudzis Rīgā. No 1941. līdz 1945. gadam bijis ieslodzīts Vācijas koncentrācijas nometnēs. Rumbulā nacisti nogalināja viņa māti, vecmāmiņu un māsu.

Kopā ar domubiedriem nodibinājis NO!art kustību, kas sauca pēc mākslas, kura vestu pie sociālas rīcības. Tās mērķis bija panākt, lai māksla vērstos pret neērtām patiesībām: rasismu, imperiālismu, seksismu, koloniālismu, izvirtību. Šī kustība dod priekšroku “absolūti nekautrīgai pašizpausmei, kas noved pie sociālas rīcības”, un ir pretmets vispasaules kapitālistiskajam “investīciju mākslas tirgum”, popārtam, kas slavina patērēšanas kultu, un dekoratīvajai “salonu mākslai”. Lurjes izteikti pretrunīgie darbi, kas dažkārt apvienoja no holokausta atvasinātus tēlus ar populārajai kultūrai, reklāmai un erotiskiem žurnāliem raksturīgu tēlu paraugiem, atsvešināja kritiķus un kuratorus, mākslas elite to ignorēja.

Šobrīd Lurjes darbi ir atrodami Nacionālās mākslas galerijas (Vašingtona), Modernās mākslas muzeja (Ņujorka) un Vitnija Amerikāņu mākslas muzeja (Ņujorka) kolekcijās.

Izstādes atklāšanā Daugavpilī tiekamies ar Borisa Lurjes Mākslas fonda padomnieku Rafaelu Fostelu (Rafael Vostell), mākslas vēstures zinātņu doktoru Ekhartu Gilenu (Dr. Eckhart Gillen), mākslas zinātnieci Ivonnu Veiherti un dokumentālo filmu par Borisu Lurji režisoru Rūdiju Bergmanu (Rudij Bergmann).