Kad sāku strādāt Oslo, biju ļoti, ļoti jauns. Tas bija ļoti interesants piedāvājums. Visupirms jau ļoti patīkama gaistone. Man patika cilvēki, man patika mūziķi. Mums izveidojās lieliska ķīmija. Otrkārt, man, tobrīd dzīvojošam Krievijā, šāds piedāvājums no Rietumu orķestra bija ļoti vilinošs.
(Mariss Jansons)

Marisa Jansona 80. gadskārtas nedēļu "Klasikā" uzsākot, skan maestro ieraksti kopā ar Oslo filharmonisko orķestri.

Žans Sibēliuss - Karēlijas svīta op. 11
Artūrs Onegērs - Otrā simfonija stīgām un trompetei ad libitum ("Liturģiskā")
Edvards Grīgs - "Rīts"
Antonīns Dvoržāks - Otrā un trešā daļa no Čellkoncerta / solists - Truls Merks
Žans Sibēliuss - Pirmā simfonija miminorā op. 39

Par Oslo filharmoniskā orķestra muzikālo vadītāju Mariss Jansons kļūst 1979. gadā. Viņa vadībā orķestris ātri iegūst starptautisku atzinību kā viens no tā laika labākajiem un aizraujošākajiiem simfoniskajiem kolektīviem. 

"Jansons Oslo simfoniķus izveda no tumsas un iecēla starptautiskā zvaigžņu statusā," jau 2010. gadā raksta The Guardian autors Nikolass Vro.

Savukārt Marks Pulingers medijā Bachtrack atzīmē, ka 20 gadi ar Oslo mūziķiem nostiprināja Jansona kā spoža orķestra tehniķa reputāciju.

***

Līdztekus mūzikai ieklausāmies arī fragmentos no režisora Mortena Tomtes 1997. gadā uzņemtās filmas par mēģinājumu procesu kopā ar Oslo filharmonisko orķestri, kad Marisa Jansona vadībā tika iestudēta Bēlas Bartoka baletsvīta "Brīnišķīgais mandarīns".

"Visupirms šeit jūtos ļoti ērti, esmu priecīgs, ka varu mākslinieciski strādāt ar šo kolektīvu," filmā stāsta maestro Mariss Jansons. "Jūtu, ka ikreiz mums ir jauni mērķi un uzdevumi, ka mūsu kvalitāte pieaug. Mūsu darbā nav rutīnas, ir svaigums."

Par sadarbības iesākumu ar Oslo filharmoniķiem Mariss Jansons saka šādi: "Kad sāku strādāt Oslo, biju ļoti, ļoti jauns. Tas bija ļoti interesants piedāvājums. Visupirms jau ļoti patīkama gaistone. Man patika cilvēki, man patika mūziķi. Mums izveidojās lieliska ķīmija. Otrkārt, man, tobrīd dzīvojošam Krievijā, šāds piedāvājums no Rietumu orķestra bija ļoti vilinošs."

Filmā maestro atklāj arī savas pārdomas par orķestra vadītāja lomu: "Manuprāt, ja esi muzikālais vadītājs un galvenais diriģents, īsts līderis, tad esi iesaistīts ikvienā aspektā. Tev jāmotivē pārējie ne vien mākslinieciski, bet arī morāli. Tev jādod garīgi impulsi, jāzina, kas orķestrī notiek līdzās tavam darbam uz skatuves. Tu esi daļa no lielas ģimenes, risini problēmas un rūpējies teju vai par itin visu."

Mariss Jansons arī stāsta, ka kļūt par diriģentu izlēmis jau agrā bērnībā: "Protams, tas bija bērnišķīgs lēmums.

Esmu redzams fotogrāfijās četru, piecu gadu vecumā, tēlojot diriģetnu. Stāvēju pie grāmatas ar zizli rokā... Biju pat sevišķi saposies – iztēlojos, ka esmu tērpies frakā.

Rīgā ik dienas pavadīju laiku orķestra mēģinājumos, ejot līdzi tēvam uz darbu. Mana māte bija dziedātāja, tēvs diriģents, visu dienu pavadīju šajā sevišķajā diriģenta ģimenes gaisotnē, tāpēc man tas viss nāca dabiski. Vēlāk sāku apgūt vijoļspēli un samērā agri sāku mācīties kordiriģēšanu. Kad ieradāmies Ļeņingradā, man bija 14 gadu, tad es sāku savu profesionāla diriģenta karjeru."

Kristīna Kisa, Oslo filharmoniskā orķestra vijolniece: "Mariss atnāca pie mums kā Krievijas revolūcija, arī mēs vēlējāmies mainīt orķestri, un viņam tas izdevās. Viņš mums devis ļoti sevišķu attieksmi un darba gaisotni. Viņš ir ļoti atklāts cilvēks.  Ir pilnīgi skaidrs, ko viņš domā un cenšas pateikt."

Endrū Simko, Oslo filharmoniskā orķestra galvenais timpānists: "Pēdējo 15 gadu laikā Oslo filharmoniķi no laba norvēģu orķestra kļuvuši par pasaules klases orķestri. Galvenokārt divu iemeslu dēļ. Protams, Mariss Jansons un viņa intensīvais darba stils. Un, protams, mūziķi, kas viņam atsaucas ar savu smago darbu.

Starp mums ir ķīmija, kas tik skaisti darbojas, orķestris uzreiz spēj atsaukties, tas ir patīkams un viegls darba process. Viņš tev nekad nesagādās liekas rūpes, nekad neprasīs nospēlēt neiespējamo, bet tieksies pēc maksimāli iespējamā."