Šodien 115. gadskārta aprit 20. gadsimta latviešu simfoniskās mūzikas lielajam milzim Jānim Ivanovam, kurš spilgtās un sulīgās krāsās gleznoja arī savā kamermūzikā un kora darbos.

Un tiem līdzās – no pirmās skaņas pielīpoši kinovalši un tango, romantisma apgarotas dziesmas un nepretenciozas klavierminiatūras, kurās simfoniskā monumentālista kalts un piesātināto krāsu Meistara ota šķiet nolikta malā atpūsties.

Šajā Ivanova mūzikas svētku stundā, lai atgādinātu par viņa lielo radošo daudzveidību un domas brīvību kā raibā mozaīkā satiksies gandrīz vai visi žanri, kuros komponists strādājis.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados gandrīz ikviena Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunā koncertsezona tika atklāta vai noslēgta ar kādas jaunas Jāņa Ivanova simfonijas vai koncerta pirmatskaņojumu. Klausītāji tos gaidīja, iekšēji iesaistoties tādā kā uz nacionālās nots balstītā sacensībā, vai Jānim Ivanovam izdosies simfoniju ražīguma ziņā pārspēt savu laikabiedru (jo abi dzimuši 1906.gadā ar 2 nedēļu starpību) - Padomju Krievijas simfoniju gigantu Dmitriju Šostakoviču ar viņa 15 simfonijām?

Jānim Ivanovam izdevās. Gan radīt 21 simfoniju (21.simfoniju pēc Meistara atstātajām norādēm pabeidza viņa audzēknis Juris Karlsons), gan par dažiem gadiem pārdzīvot arī Dmitriju Šostakoviču. Un kļūt par latviešu simfonisma gigantu. Kā 2013. gadā izdotajā Jāņa Ivanova simfoniskās mūzikas albuma bukletā raksta priekšvārda autors Imants Zemzaris: "Būdams apveltīts ar izcila un reti spilgta miniatūrista talantu, Jānis Ivanovs savā daiļradē tomēr neatlaidīgi ir kultivējis un audzējis simfonijas žanru. Vai viņš to sajutis un apzinājies kā misiju, sūtību – ienest latviešu mūzikā tik ļoti trūkstošos lielos mērogus, drāmiskos un traģēdiskos vējus? Jāņa Ivanova simfoniju evolūcija
būtībā ir visa latviešu simfonisma izaugsmes ceļš."

"Jāņa Ivanova mūzika ir Liela, Dziļa un Nopietna." Tā par savu skolotāju, laikraksta "Diena" uzrunāts, sagaidot Meistara 110. dzimšanas dienu pirms pieciem gadiem, teicis komponists Juris Karlsons, uzsverot, ka katrs no šiem vārdiem – Liela, Dziņa un Nopietna rakstāms ar lielo burtu.

Ar latgalisku spītību, darba tikumu un pašdisciplīnu, Jānis Ivanovs, vasaras pavadīdams Jūrmalā, ik rītu cēlies piecos un ar pirmo vilcienu braucis komponēt uz savu dzīvokli Rīgā, Martas ielā. Pēc tam devies atpakaļ uz Jūrmalu.

Profesora Jāņa Ivanova kompozīcijas klasi Latvijas Mūzikas akadēmijā absolvējuši daudzi. Viņu vidū Ringolds Ore, Oļģerts Grāvītis, jau pieminētais Juris Karlsons, Maija Einfelde, Romualds Jermaks, Lolita Vambūte un Jānis Porietis, pie Ivanova mācījušies arī Pēteris Plakidis un Raimonds Pauls.

Viens no Meistara pēdējiem audzēkņiem, komponists Jānis Lūsēns atceras, ka skolotājs bijis ļoti inteliģents un tolerants. Iemīļots viņa teiciens bija: poco, poco - mierīgi, pamazām.

Tāpat kā audzēknis, Ivanovs bijis sajūsmā par Stravinska mūziku, bet tolaik populāro Imanta Kalniņa 4. simfoniju profesors ļoti kritizējis, it īpaši tās pirmo daļu, sakot, ka "tā nav nekāda simfonija!". Bītli, viņaprāt, bijuši super. Un izrādījies, ka allaž nopietnajam, ārēji pat drūmajam Jānim Ivanovam mājās bijusi laba džeza skaņuplašu kolekcija. Toties nav bijis televizora, jo tas traucētu komponistam strādāt.

Un tieši tādēļ, lai varētu pilnvērtīgi komponēt, Jānis Ivanovs savulaik atteicies kļūt par konservatorijas rektoru. Viņš kategoriski izvairījās arī no piedāvājumiem stāties komunistiskajā partijā. Neļāvis nevienam sevi ietekmēt un kāpt uz galvas...