Šodien daudziem grūti iedomāties laikus, kad viens no mūsu valsts simboliem – sarkanbaltsarkanais karogs – bija aizliegts. Tā tas bija visu Padomju okupācijas periodu, taču, tuvojoties PSRS sabrukumam, neatkarīgās Latvijas karogs uz īsāku vai garāku brīdi tika pacelts dažos publiskos pasākumus 1988. gada vasarā – “Helsinki86” grupa ar to devās pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, bet dažas nedēļas vēlāk pa kādam karogam varēja redzēt festivālā “Baltika”.

29. septembrī LPSR Augstākā padome atļāva karogu publiskos pasākumos lietot kā nacionālu simbolu, 8. oktobrī tas rotāja Latvijas Tautas frontes dibināšanas pasākuma skatuvi Kongresu namā.

Latviskās idejas patriotiem bija vēlēšanās karogu darīt redzamu arī pilsētvidē, taču problēmu sagādāja fakts, ka centrālākās un vislabāk redzamās ēkas bija komunistiskās varas pārstāvju mājvieta. Talkā nāca kultūras ļaudis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts stāsta, ka 1988. gada 22. oktobrī karogs tika pacelts Cēsu Jaunās pils tornī virs muzeja, 11. novembra pēcpusdienā – Rīgas un Siguldas Jaunās pils torņos, 18. novembrī – Valkas, Balvu, Talsu kultūras namos, Jelgavas muzejā un citviet. Ap Ziemassvētkiem karogs plīvoja jau vēl vairākās Latvijas pilsētās, arī kādā neparastā vietā – virs Saldus slimnīcas jaunā korpusa. Jauns vilnis karogu pacelšanā nāca 1989. gada pavasarī, jo īpaši ap 25. martu. Pēc 1990. gada 15. februāra, kad vēl pirms Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanas, tika atjaunoti tās simboli, tostarp karogs, sarkanbaltsarkanais brīvības karogs plīvoja praktiski visās Latvijas pilsētās.