Vai zini, kur atrodas Friderika Šopēna sirds?

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns

Vai zini, kur ir Šopēna sirds? Tas ir garāks stāsts, kurā jo spēcīga arī traģiskā komponente. Un arī tuvosimies šim kodolam palēnām…

Friderika Šopēna dzīves nogale nebija gaiša. Visvairāk ļauna, protams, nodarīja slimība (tuberkulozei tolaik nebija efektīvas terapijas). Šajā laikposmā daudz palīdzēja komponista senie draugi no Varšavas liceja laikiem. Jau kopš 1830. gadiem Šopēna praktisko dzīvi ievērojami atviegloja ārsts Jans Matušiņskis (Jan Edward Aleksander Matuszyński, 1808–1842), un vēlāk (1836–1838) – pianists un komponists Julians Fontana (Julian Fontana, 1810–1869). Viņi uzņēmās savdabīgu Figaro lomu – veica daudzus nepieciešamos ikdienas darbus, tostarp tādus, ko citi nevarētu veikt: nošu pārrakstīšanu, aranžēšanu, sadarbību ar izdevējiem un koncertorganizācijām; Julians Fontana izglāba no bojāejas vairākus Friderika Šopēna darbus, ko komponists bija vēlējis iznīcināt – tostarp brīnišķīgo Fantāziju-ekspromtu.

Pēdējais nepilnais dzīves gads Parīzē (kādu laiku arī piepilsētā) bija grūts un tumšs, neraugoties uz draugu, tostarp daudzu aristokrātu rūpēm un nesavtīgu palīdzību.

Frideriks Šopēns nomira 1849. gada 17. oktobrī. Pēc komponista jau iepriekš izteikta stingra vēlējuma ārsts daļējā autopsijā izņēma viņa sirdi, kuru Šopēna māsa Ludvika slepus (Krievija taču!) nogādāja Varšavā. Mūsdienās urna ar to atrodas Sv. Krusta baznīcas (Kościół Świętego Krzyża) kolonnā (kas īsti nav kolonna, bet masīvs balsts, itin kā pīlārs).

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā Otrā pasaules kara sākumā poļu patrioti to rūpīgi noslēpa – relikvijai draudētu tāds pats liktenis kā F. Šopēna piemineklim Lazenku parkā: tas tika vienkārši sagrauts, iznīcināts (pēc kara atjaunots). Bet Friderika Šopēna sirds atrodas tur, kur tā vienmēr ir bijusi – dzimtenē.

Pats mākslinieks apglabāts Parīzes Perlašēza kapsētā (Cimetière du Père-Lachaise). Iespaidīgs ir komponista kapa piemineklis Parīzē (skumstošā mūza Eiterpe, uz postamenta paliels komponista bareljefs). Tas negaidīti atgādina arī to, cik samezglotas un negludas bija tuvu cilvēku attiecības. Pieminekļa skulptors ir Ogists Klezenžē (Jean-Baptiste Auguste Clésinger). Viņš vienubrīd bija bijis Žoržas Sandas partneris, bet vēlāk – rakstnieces meitas Solanžas vīrs; māte un meita attiecības neuzturēja, un tieši Frideriks Šopēns nejauši satikto Žoržu Sandu informēja, ka viņa – Žorža Sanda – kļuvusi par vecmāmiņu.

Īpatnējs arī stāsts par slaveno Ežēna Delakruā veidoto ekspresīvo Friderika Šopēna portretu (1833). Sākotnēji tas veidots kā Šopēna un Žoržas Sandas nepabeigts dubultportrets, taču pēc gleznotāja nāves 1863. gadā sadalīts divās atsevišķās daļās: mūziķis Parīzē, Luvrā (Musée du Louvre), bet rakstniece Kopenhāgenā, Valsts Mākslas muzejā (Statens Museum for Kunst).

Savdabīga versija par Šopēna dzīves noslēgumu ir poļu režisora Ježija Antčaka (Jerzy Antczak) 2002. gadā divās paralēlās – poļu un angļu – versijās veidotajā filmā "Ilgas pēc mīlas" (angl. "Desire for Love", poļu "Pragnienie miłości"). Lente guva mērenu starptautisku rezonansi. Taču filmas fināls varēja radīt katarsi. Tajā

no komponista bērēm Parīzē atpakaļ uz Krievijas sastāvā esošo Varšavu braucošajai  Friderika Šopēna māsai Ludvikai muitā krievu zaldātiņš, lūkojot dokumentus, it labdabīgi jautā: "Ko vedat mājup?" Viņa atbild: "Sirdi." Jo tā ir patiesība arī tiešā, burtiskā nozīmē: Ludvika sudraba biķerī ved uz dzimteni Friderika Šopēna sirdi.