Vai zini, kas 1945. gada mūziklu “Karuselis” padara aktuālu 2024. gadā?

Ričarda Rodžersa (Richard Rodgers) un Oskara Hamerstaina (Oscar Hammerstein II) mūzikla pamatā ir Ferenca Molnāra drāma "Lilioms", kas vēsta par karnevāla iekšāsaucēju Liliomu jeb mūzikla versijā – Biliju – un viņa sievu Džūliju, kura jauno vīrieti mīl par spīti Bilija vardarbībai pret viņu. Mūzikla noslēgumā izskan rinda, ko, domājams, mūsdienās nespētu uzrakstīt neviens saprātīgs cilvēks: "Ir iespējams, ka kāds tevi sit, smagi sit, bet pāri nenodara".

Stāsta centrā ir Bilija iesaistīšanās laupīšanas afērā, lai spētu nodrošināt Džūliju un abu vēl nedzimušo mazuli. Taču laupīšana noiet greizi, un Bilijs sevi nodur, lai izbēgtu no policijas.

16 gadus vēlāk Bilija garam ir dota iespēja atgriezties uz Zemes, lai izpirktu savus grēkus un rastu iespēju doties uz Paradīzi. Molnāra stāsta versijā Liliomam tas neizdodas un viņš, domājams, nokļūst ellē. Savukārt Rodžerss un Hamerstains vēlējās, lai versijā Bilijs ir spējīgs izpirkt savus grēkus, tādējādi skatītāji Bilija tēlam justu līdzi.

Atgriežoties uz Zemes, Bilijs iesit savai nu jau 16 gadus vecajai meitai, taču Hamerstaina stāsta versijā Biliju pārņem vainas apziņa. Savai atraitnei viņš čukst: "Es tevi mīlēju, Džūlija. Es gribu, lai zini, ka tevi mīlēju."

No vienas puses, ļoti jauki, ka cilvēki meklē labo un dod iespēju cilvēkam sevi atpestīt. Taču mani pārsteidza tas, cik luga šķita neviennozīmīga attiecībā uz vardarbību ģimenē, ja ne pat tiešu tās atbalstu. Džūlijas bieži citētais un manā stāstījumā jau pieminētais epitets: "Ir iespējams, ka kāds tevi sit, smagi sit, bet pāri nenodara" romantizē upura stāvokli un vardarbību tik ļoti, ka to nevar nolasīt nekādi citādi.

Tas rada dažādus smagus jautājumus: Vai Rodžerss un Hamerstains to bija iecerējuši apzināti? Vai viņi jutās ambivalenti pret vardarbību ģimenē? Vai arī tas atspoguļo laikmetu, kurā sievietes vēl tika uzskatītas par īpašumu? Vai viņi to uzskatīja par mīlas stāstu, kas mums, skatītājiem, būtu jābauda un jāslavē?

Par laimi, mūziklā iedziļinoties, atklājas kas pavisam vienkāršs: esam raduši mūziklus uzskatīt par priecīgu žanru ar laimīgām beigām. Taču, šodienas acīm skatoties uz nepārprotami problemātiskajiem "Karuseļa" aspektiem, impulss šo izrādi salīdzināt ar izteikti amerikāniskajiem, vienkāršajiem mūzikliem patiesībā ir licis palaist garām "Karuseļa" īsteno būtību:

Mēs nevaram uz šo izrādi skatīties kā uz stāstu par mīlestību.

To ir svarīgi paturēt prātā, jo šajā brīdī mainās veids, kādā uztveram Bilija un Džūlijas attiecības, kā arī to, kā uztveram Hamerstaina un Rodžersa skatījumu uz tām.

"Karuselis" pašā pamatā ir nevis “problemātisks mīlasstāsts”, bet gan stāsts par traumētu, dusmīgu jaunu vīrieti, kurš nodara pāri visiem apkārtējiem un vēlāk uzzina, ka nodarītais kaitējums ir turpinājis atbalsoties cilvēku dzīvēs vēl ilgi pēc viņa aiziešanas. Džūlijas izteiktā doma par sišanu un nesāpēšanu patiesībā nenoraida vardarbību, bet gan attēlo to, kā upuri diemžēl skaidroja un vēl joprojām mēdz skaidrot savu mīlestību pret varmāku.

Sabiedrība – toreiz un tagad – daudz tiesā vardarbības upurus, diskutējot par to, kāpēc šis cilvēks paliek šādās attiecībās, bet, ja nepaliek, tad kamdēļ palika pirms tam.

Mēs kā sabiedrība kopš 1945. gada esam gājuši tālu savā izpratnē par vardarbību ģimenē. Taču mums vēl ir tāls ceļš priekšā, lai pārvarētu tā saukto "victim-blaming" jeb upuru vainošanu. Mums ir jāiemācās palaist vaļā “viņa palika”, “viņa aizgāja”, “vai tad viņa nevarēja aiziet?”, “vai tad viņa nezināja?”...

Šis mūzikls nav tikai skaistu un patiešām baudāmu un lipīgu melodiju meistardarbs. Māksla cilvēkiem palīdzējusi dzīvot, izdzīvot, saprast un izzināt pasauli gadsimtiem ilgi. Tā turpina mūs informēt un izglītot, liek izaicināt savas pārliecības un pārskatīt tās. Un mūzikls "Karuselis" pavisam noteikti ir viens no tiem mākslas darbiem, kas dod mums kā klausītājiem, indivīdiem un daļai no sabiedrības reflektēt par piedzīvoto – apzināties savu lomu mūsdienu pasaulē, ieskatīties sevī un atgādināt sev, cik svarīgi ir būt laipniem un līdzjūtīgiem pret citiem un, protams, pašiem pret sevi.