Stāsta bitenieks Uģis Mālnieks

Bite dzeļ un mirst. Tas ir neizbēgami, jo bites dzelonim ir 8 – 10 atskabargas. Atšķirībā, piemēram, no lapsenēm, kuras var dzēlienus var veikt gandrīz kā šujmašīnas jeb vienu pēc otra.

Bet - kā tad tā? Bites taču savā ziņā ir radības kronis. Es pat teiktu, ka Dievam vistuvākie kustoņi uz mūsu planētas. Proti, ja bites pēkšņi pazustu no mūsu planētas, mūsu civilizācijai būtu parakstīts nāves spriedums. Jau pēc kādiem 5-7 gadiem uz zemeslodes sāktos reāla katastrofa – bads, dzeramā ūdens trūkums un citas šausmas, un mums pat lāgā nebūtu gaisa, ko elpot.

Kāpēc? Tāpēc, ka bišu galvenā misija ir nevis medus ražošana (bez šī salduma mēs noteikti varētu izdzīvot), bet gan apputeksnēšana. Bez bitēm lielveikalu plaukti un līdz ar to mūsu ledusskapji būtu gandrīz tukši, jo apmēram 85% pārtikas, ko lietojam ikdienā, ir bišu apputeksnēšanas nopelns.

Var teikt, ka bites ir ne tikai zemeslodes ledusskapis, bet arī plaušas. Piemēram, no bērziem, ozoliem un daudziem citiem kokiem bites nektāru iegūst pavisam niecīgos daudzumos, toties ziedputekšņus gan. Nav bišu – pazūd bērzu birztalas, ozolu audzes, alejas un meži. Nav bišu – aug ozona caurumi un lēnu garu sākt pārkarst, salt un smakt gan planēta kopumā, gan cilvēki un citas dzīvās radības.

Ja man būtu dota iespēja uz pāris minūtēm saprast bišu valodu un uzdot tikai vienu jautājumu, tad es kādai bitei pavaicātu: vai viņa zina, ka dzeļot mirs? Bite bez vajadzības nekad nedzeļ. Tā to dara tikai aizstāvoties, sargājot savu māju vai izpaužot savus untumus sliktos laika apstākļos.

Kādā no raidījumiem jau ieminējos, ka bitēm un cilvēkiem ir daudz kopīgu instinktu. Kā tas izpaužas saistībā ar dzelšanu? Piemēram, ja mēs dzīvojam mājā, mūs taču īpaši neuztrauc, kas pārvietojas pa ceļu, ja vien kāds svešinieks neizdomā ienākt mūsu sētā un – kur nu vēl neaicināts! – vērt vaļā nama durvis. Tad mēs esam izbrīnīti un reakcijas var būt dažādas. Tā ir arī ar bitēm: ja kāds neaicināts lien stropā, viņas var kļūt piktas.

Vēl kāds piemērs iz dzelšanas jeb runājot par piktumu: ja mēs vasaras tveicē guļam mājas verandā un kāds atver logus, durvis un noņem segu, mēs esam priecīgi un pateicīgi. Bet ja ir drēgna diena... Nu, tad mūsu reakcijas var būt "dzēlīgas" gan vārdos, gan darbos. Tāpat ir ar bitēm.

Ar kurām nekad neko nevar zināt. Un es joprojām nezinu – vai bite zina to, ka dzeļot mirs!