Vai zini, kāds ir dzejoļa “Baiga vasara” noslēpums?

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina.

Edvarts Virza šo dzejoli sarakstījis 1939. gada Lieldienās (11. aprīlis) – daudzējādi simboliskā laikā – gan tāpēc, ka kristiešu svētki, Jēzus augšāmcelšanās, gan tāpēc, ka pēc gada, 1. martā mūžībā aiziet pats šī dzejoļa autors un vēl pēc pāris gadiem sākas pasaulei ļoti drūms laiks.

Viens no mistiskākajiem dzejoļiem latviešu dzejas vēsturē – mīlestības dzejolis ar savādu, varbūt tikai paša autora dziļā zemapziņā nojaušamu kara tuvošanās dunu.

RMM Veronikas Strēlertes kolekcijā glabājas ļoti necila, vienkārša kartona kastīte, kurā Veronika Strēlerte glabājusi Edvarta Virzas un Andreja Johansona vēstules un dzejoļus, kā arī dažas citas Liepājas laika vēstules, un nodevusi to glabāšanā Stokholmas bankas seifā. Pēc V. Strēlertes nāves 1995. gada vasarā viņas dēls Pāvils Johansons to izņēma no bankas seifa.

Arī “Baigo vasaru” dzejnieks nosūtīja Veronikai Strēlertei rokrakstā, bet ne mazāk nozīmīgs ir Amarillis Lieknas stāstījums: “Tēvs agri no rīta ienāca istabā satraukts ar dzejoli rokā un teica: paskatieties, ko esmu uzrakstījis. Kāds it kā vadīja manu roku...”

“Ak, Veronika! Cik bailes man ir! Es ar katru brīdi ieaugu Tevī kā kokā, Tu kā kupls koks aptērp mani ar savu mizu un rauj mani sevī. Es esmu Jūsos it kā pazudis, nomaldījies, mani ceļi ir sajukuši, es it kā nāves dvašu manu ap sevīm, tā nāk no jūsu lūpām ar dzīvību kopā sajukuse.”