Vai zini, kāds augs ukraiņu valodā ir "čornobiļ"?

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.

1986. gada pavasarī Kijivas apgabala ziemeļos, 16 km no Baltkrievijas robežas, notika tāda katastrofa, ka šīs vietas nosaukums, kā raksta dižā Oksana Zabužko, kļuva par pirmo ukraiņu valodas vārdu, kuru drīz zināja ļaudis visos kontinentos – “piecus gadus pirms tam, kad Eiropas kartē parādījās vārds “Ukraina” (abi notikumi gan ir tieši saistīti, un nu jau var droši apgalvot, ka tieši todien, 1986. gada 26. aprīlī,  padomju impērijai tika pasludināts galīgais spriedums, it kā kaut kur vēstures datorā būtu ieslēdzies neredzams atskaites tablo: “līdz PSRS galam palikuši xx gadi yy mēneši zz dienas”).”

“Apmēram otrajā nedēļā pēc avārijas”, raksta Oksana Zabužko, “visa Kijiva jau zināja, pārstāstīja no mutes mutē, tāpat kā pirmie kristieši nodeva vēsti par Kristus augšāmcelšanos: jūs dzirdējāt? jau zināt? par Čornobiļu rakstīts Apokalipsē!...”

“Kad atskanēja trešā eņģeļa taure, no debesīm nokrita milzīga zvaigzne, kas dega kā lāpa, un tā nokrita uz trešo daļu upju un ūdens strautu. Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.” (Atkl. 8:10–11)

Jo raugi, чорнобиль ukraiņu valodā ir viens no tautas nosaukumiem augam полин гіркий, vērmele. Vērmeli līdzīgi sauc vēl arī citās slāvu valodās (blr. палын, pol. piołun, ru. полынь), un šiem vārdiem ir viena etimoloģija ar nozīmi ‘dedzināt, degt’: tā saistīta ar auga rūgto, itin kā dedzināto smaržu.

Ko mēs zinām par rūgto vērmeli? Ka tā ir ārstniecības augs – vērmeļu tēju dzer, kad niķojas kuņģis, žults un aizkuņģa dziedzera darbības veicināšanai. Vērmeles ekstrakts ir absinta būtiskākā sastāvdaļa.

Slāvu tautu ticējumos vērmelei piemīt arī maģiskas īpašības: vasaras saulgriežu dienā lasīta vērmele atvaira slimības, nelaimes, ļaunos spēkus. To jāliek uz palodzēm un sliekšņa, tā izbūvējot maģisku barjeru, kurai netiek pāri ļaunā vara.

Pilnīgi citas asociācijas ar vērmeli rada citētie Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdi – tā vien šķiet, ka mūsu ārstniecības augu tās autors uzskatījis par indīgu.

Tas ir interesanti, vai ne? Te nu laiks ieskatīties oriģināltekstā. Grieķiski sarakstītajā Jāņa Atklāsmes grāmatā te ir ἀψίνθιον, taču interesanti, ka Vecās Derības grieķu tulkojumā, Septuagintā, šis vārds vispār nav sastopams – visās citētajās vietās tulkotāji lietojuši vārdu χολή, kā pirmā un galvenā nozīme ir “žults”. ἀψίνθιον atrodams Hipokrata un citu sengrieķu medicīnas rakstnieku tekstos, kur tas tik tiešām apzīmē vērmeli – Artemisia absinthium, daudzgadīgu augu ar zīdainām lapām un daudziem dzelteniem ziediņiem; grieķu autori raksta, ka no tā iegūst tumšu, rūgtu eļļu, ar kuru var iznīdēt cērmes. No ἀψίνθιον iegūtais vārds afsantīn daudz arābu medicīniskajos tekstos, taču, pēc visa spriežot, attiecināts uz ļoti dažādiem augiem: gan vērmeli, gan salviju, gan vēl krietnu pulciņu kurvjziežu dzimtas augu, kas sastopami Vidusjūras apkaimē. Tomēr cits senebreju Svēto rakstu tulkotājs, Akvila no Sinopes, šo vārdu lieto 8 vietās, piemēram, Jeremijas grāmatā 9:15 “Redzi, Es barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni to dzirdīšu“; Amosa grāmatā 5:7 “Jūs, kas tiesu par vērmelēm pārvēršat un taisnību putekļos ieminat.”

Diez vai šajās metaforās lieta grozās tikai ap vērmeļu rūgto garšu – izklausās pēc kaut kā nopietnāka...

Senebreju tekstā šajās vietās ir vārds לֲעָנה, un, to ieguvuši mēs varam sākt pētīt, kāds augs īsti bija prātā Atklāsmes grāmatas autoram. Senebreju tekstā šis vārds lietots tikai šajās pašās vietās – tātad neko jaunu par tā nozīmi mēs neuzzinām, tā joprojām ir tikpat nenoteikta: vārds lietots netiešā nozīmē par kaut ko nīstamu. Radniecīgajā arābu valodā la’an nozīmē “lāsts”. Interesanti, ka klasiskais angļu tulkojums – t. s. Karaļa Jēkaba bībele – vienā no šīm vietām לֲעָנה tulko kā velnarutks, hemlock (pārējās – kā vērmele, wormwood). Šo vārdu no svētajiem rakstiem ir aizguvis mūsdienu ivrits, un par לֲעָנה ar dažādiem pievārdiem sauc 8 dažādus vībotņu ģints augus – tiesa, Artemisia absinthum, mūsu vērmele, vismaz patlaban Izraēlā neaug. Tie, kas aug, visi aug nemīlīgās, liesās vai augšanai pavisam nepiemērotās vietās, piemēram, Artemisia monsperma – tuksnesī, kur palīdz apturēt smilšu izplatīšanos.

Interesanti, ka vienam no šīs grupas augiem botāniķi piešķīruši apzīmējumu judaica: tas ceros aug smiltīs, tam ir sudrabpelēkas lapas un dzelteni ziediņi; augam ir spēcīgs aromāts. Beduīni to uzskata par nomierinošu, kā arī ar to ārstē vēdergraizes, sirdsslimības, dzimumspējas problēmas, dziedē brūces. Indīgs no visiem šiem augiem nav neviens; rūgti ir visi, taču visrūgtākā, un šķiet, visizplatītākā ir Artemisia herba-alba. Tai ir ļoti aromātiskas lapas, dzeltenīgi ziediņi un to klāj smalki matiņi, kas atstaro saules gaismu un augs izskatās gandrīz sudrabots; visbiežāk lēš, ka tieši tas ir Rakstos minētais.

Tā nu izklausās, ka Artemisia herba-alba nevarētu būt чорнoбиль, augs, kura nosaukumā ietverts melnums. Un jā, nudien – sākuši pētīt botāniku, mēs atklāsim, ka par чорнoбиль Ukrainā sauc nevis vērmeli (Artemisia absinthium), bet vībotni (Artemisia vulgaris): abi ir vienas – vībotņu – ģints augi.

Taču par полин tik tiešām sauc gan vērmeli, gan vībotni: vērmele ir полин гіркий, savukārt vībotne, чорнобиль ir полин звичайний.  Tas, ka vienam augam varbūt vairāki nosaukumi, ir labi zināms (mums pīpene ir arī margrietiņa, maijpuķīte ir arī kreimene utt., starp citu, viens no vērmeles nosaukumiem Sēlijā ir pelene), taču arī nosaukumu pārklāšanās nav nekāds retums: Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas “Latviešu valodas augu nosaukumos” lasām, ka šur tur Vidzemē vībotne saukta par vērmeli, savukārt vērmele šur tur Zemgalē – par vībotni.

Gan vērmelei, gan vībotnei ir rūgta garša un asa smarža, ko rada tujons – organisks savienojums, kas pārlieku lielā daudzumā ir toksisks un var izraisīt smagu organisma saindēšanos. Tomēr vērmelē tujona ir vairāk, tādēļ dzīvnieki to neēd un tās tuvumā neaug citi augi.

Citētie vārdi par zvaigzni vārdā Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem  literatūrā par Čornobiļas katastrofu sāka parādīties gandrīz uzreiz pēc sprādziena – tie ārkārtīgi labi derēja notikuma apjēgšanai: zvaigzne kļuva par radioaktivitātes metaforu, kas nesa nāvi un saindēja gan gluži konkrētus ūdeņus – Pripjatu –, gan dabu kopumā.

Botāniķi acīmredzot bija tikpat satriekti kā pārējie un ļāva tapt leģendai, kurā pilsētas nosaukums ukraiņu apziņā cieši saaudās ar postkatastrofisko simbolismu. Gluži nevainīgās vībotnes nosaukumā tika saskatīta nenovēršamība: Čornobiļai it kā izsenis bija paredzēts posts, šausmas un bailes.