Stāsta arhitekte Ilze Paklone

Klasiskajā japāņu literatūras šedevrā Heike Monogatari jeb "Heikes stāsts "sešpadsmitgadīgā prinča Atsumori sejas skaistums tiek raksturots ar tās maigo pūderējumu un melni tonētajiem zobiem.

Savukārt īsajā stāstā par dīvaino meiteni, kam patika kukaiņi, no Tsutsumi Chūnagon Monogatari krājuma kā viena no viņas ekscentriskuma pazīmēm minēti viņas balti spīdošie zobi. Zobus gan Japānā neviens vairs melnus netonē, bet jāpatur prātā, ka skaistuma izjūta te ir jāizkopj visai ekstravaganta, pārkāpjot vispārpieņemtās robežas un trenējoties neparastā pieņemšanā. Ikdienā gan man patiešām ir bijis jāsaņemas, lai wabi sabi suki jeb tādu japāniski tradicionālu skaistumu atrastu, piemēram, pilsētas apbūvē. Tokijas kopiespaids ir grotesks, kā tāda nebeidzama fragmentu kolāža.

Vispirms jau ķēros pie pārbaudītām un vieglām skaistuma meklēšanas metodēm – romantizēju Tokijas – sākotnēji Edo – pagātni ar samurajiem koka namu un dārzu pilsētā. Pilsētas ielu audums un struktūra kopumā nav mainījusies un ietver šo te piedomāto, neredzamo skaistumu, tādu kā nojaušamu kārtību aiz visa groteskā.

Pilsētas atmiņas ir vairāk uzminamas nekā tiešas. Japāņi tradīcijas nodot nākamajām paaudzēm nemateriālā formā kā zināšanas un prasmes.

Ik divdesmit gadus Izes tempļu kompleksa Naikū un Gekū svētnīcas tiek pārbūvētas, lai nodotu tradīciju jaunai sintoisma praktizētāju un kokapstrādes amatnieku paaudzei. Tas, ka ēkas te fiziski nestāv neskartas simtiem gadu, nevienu neuztrauc, tikai varbūt mani reālu un taustāmu pierādījumu meklējumos. Tā es esmu pieradusi – redzēt vēsturi materiālā veidolā.

Traģiskā 2011. gada zemestrīce sāpīgi parādīja, ka betona un dzelzs konstrukcijas nav neaizskaramas, un lietu kārtība ir kustībā un apmaiņā.

Svelmīgā vasaras svētdienā, kad gaisa temperatūra un mitruma līmenis gaisā pārsniedza saprātam un ķermenim aptveramo robežu, ieniru Tokijas universitātes bibliotēkas arhīvos. Iseja Mijakes (Issey Miyake) monogrāfija East meets West man kļuva par japāņu dizainā iesaistīto personāžu un viņu saikņu un pēctecības enciklopēdiju. Blociņā uzzīmēju gandrīz vai dzimtas koku: kurš ir kurš un ar ko kopā darbojies. Grāmatu Wabi Sabi Suki.

The Essence of Japanese Beauty, uz kuru ir tik daudz atsauču Japānas dizaina pētniecībā, ilgi meklēju amazon.com un Nihonbaši apkaimes lietoto grāmatu grēdās. Šīs divas grāmatas tagad man ir nejauši izvēlēti, tomēr uzticami Japānas dizaina izziņas stūrakmeņi.

Tās man lieku reizi atgādina par visuresošo ikdienas vizuālās estētikas spēku. Universitātes bibliotēkā grāmatu angliski vispār nav pārāk daudz, lai gan universitāte ir viena no Āzijas labākajām universitātēm Tajā iestāties jau no bērna kājas sapņo jebkurš japāņu bērns.

Japānas kultūra, tajā skaitā arī dizains, ir tik savdabīga tās noslēgtības dēļ. Japāņi vienmēr paši sevi apzinājušies kā noslēgtas pasaules apdzīvotājus un jau 8. gadsimta kartē savu zemi iezīmējuši kā mikrokosmu bezgalīga okeāna vidū.

Dažās šī perioda kartēs ieskicētas arī Daitoku, Rasetsu-koku un Gando. Daitoku jeb Ķīna senajā japāņu kultūrā ir attīstītākā un diženākā nācija. Savukārt Rasetsu-koku un Gando ir skarbākas japāņu variācijas par Ptolemaja karšu terra incognita - dēmonu, monstru un citu necilvēcīgo radījumu teritorijas ārpus sakārtotās pasaules. Loģiski, ka pirmie eiropieši, kas 16. gadsimtā nokļuva līdz Japānas krastiem, izsmalcinātības un manieru trūkuma dēļ skaidri un gaiši tika nodēvēti par nanban jeb barbariem no dienvidiem. Dienvidu barbaru kultūra ilgajos slēgtās valsts gados japāņiem tapa zināma kā atsevišķi artefakti un fragmentēti tēli, atrauti no to sākotnējā izmantošanas vai nozīmes konteksta. Tāpēc tik saprotama arī bijusī un esošā Rietumu reliģisko un mākslas objektu dekontekstualizēšana: Svētā Vakarēdiena gleznu izmanto lietussargu reklāmai, Monu Lizu - milzīgā elektropreču veikala bannerī.

Ģeniālā spēja interpretēt savu un citas kultūras, tās pārvērst jaunos kultūras artefaktos, ir tas, kas visvairāk fascinē Japānā. Tas trenē jutību, uzmanību, spēju saredzēt nianses, saredzēt, pat ja vienmēr nevarēt pieņemt.

Fascinē arī spēja izkopt skaistumu līdz perfekcijai jebkurā arodā. Tas ir daudzu gadu, gadu desmitu pacietīgs darbs, lai japāņu meistars teiktu, ka tagad viņam ir izdevies.

Ar japāņu draudzeni kādu brīdi strādājām Kanazavā pie slavena mūrniekmeistara. Par māceklēm viņš mūs nepieņēma, tomēr ļāva strādāt pie ēku uzmērījumiem un brīvrokas rasējumiem. Veselu nedēļu strādājām pie brīvrokas zīmējuma, pusi viņa, pusi es. Mūsu meistars ilgi mūs vēroja. Par manu japāņu draudzeni sacīja: cik viņa zīmē precīzi, tik detalizēti, kā rasējot un rakstot.

Par mani viņi abi izlēma, ka es labi protot ar vismīkstāko zīmuli skicēt japāņu dārza detaļas, ūdeni un akmeņus un īpaši labi – akmeņu plaisas. Nu tā, ka varot just neticamu spriegumu augumam. Ja pareizi sapratu, tas bija kompliments.

Meistars teica, ka mēs abas esot burvīgi apvienojušas atmosfēras un gaisa radīšanu mūsu grafikā. Samulsu. Lūk, atmosfēra dizainā esot iecerēts skaistums, bet gaiss rodoties no nejaušības, kad zīmējums sāk veidoties pats no sevis, un radītājs to nevar vairs kontrolēt. Tas, lūk esot skaisti.