Stāsta vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs

Tas notika pirms gadiem 200, kad vairums latviešu bija dzimtcilvēki, un runa ir par Kurzemi un Vidzemi. Toreiz vēl vairumam dzimtcilvēku uzvārdu nebija, tikai vārds, māju vārds vai labākajā gadījumā vēl arī tēva vārds.

Un tad cara valdība nolēma, ka līdz ar zemnieku brīvlaišanu visiem cilvēkiem ir nepieciešams uzvārds. Uzvārdu varēja izvēlēties vecākais vīrietis dzimtā, un noteikums bija, ka nedrīkst izvēlēties jau esošu muižnieku uzvārdus, bet jācenšas izvēlēties uzvārdu, kas cilvēkam būtu piemērots. Gāja diezgan grūti... Ļoti daudz latviešu gandrīz katrā muižā izvēlējās vienus un tos pašus uzvārdus, tieši tāpēc mums ir tik daudz Bērziņu, Kārkliņu, Ozoliņu.

Tie latvieši, kuri vēlējās padomāt mazliet vairāk, izvēlējās retākus uzvārdus. Protams, lielākoties tie bija saistīti ar mājām un to apkārtni - vai nu māju izvietojumu vai konkrētām lietām tuvējā apkārtnē: piemēram, Aizupītis. Tāpat izvēlējās visus iespējamos lopiņus un putnus. Taču izvēlējās arī tādus uzvārdus kā Kodīgs vai Dievabērns. Izvēlējās arī Dzintars un Dziedātājs.

Kurzemē, kur zemnieki bija bagātāki, ļaudis izvēlējas mainīt latviskos uzvārdus pret vāciskiem. Tādā veidā Kalniņš kļuva par Bergu, bet, ja šis uzvārds jau bija aizņemts, tad kļuva par Grīnbergu, Freibergu vai Rozenbergu. Tieši tāpēc Kurzemes pagastos ir daudz vācisku uzvārdu.

Savukārt Vidzemē un Lejaskurzemē diezgan daudz bija vienkāršu cilvēku, un tas atspoguļojās arī uzvārdos. Te varam sastapt pat tādus uzvārdus kā Pauts, Drāzējs vai Mauceklis, turklāt "mauceklis" toreiz nozīmēja vienīgi purva grīsli...

Katrā ziņā maldīgs ir priekšstats, ka sliktie vācu baroni  bijuši tie, kuri latviešus piespieduši pieņemt vāciskus vai arī nejaukus uzvārdus. Drīzāk tie bija vietējie pašpuikas, kas speciāli izvēlējās nelāgus uzvārdus, domādami, ka tādējādi ieriebs baronam, kuram šo uzvārdu nāksies izrunāt. Jo uzvārda nozīmi mūsu senči toreiz tā īsti neapzinājās, uzskatot, ka tas ir kaut kas mākslīgi uzspiests.