Vai zini, ka "Skroderdienas Silmačos" patiesībā izdomāja Jānis Poruks?

Stāsta rakstniece Inga Žolude, biogrāfiska romāna par rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku “Vendenes lotospuķe” autore.

Tas ir diezgan sarežģīts stāsts par notikumiem starp Jāni Poruku un Rūdolfu Blaumani. Blaumanis bija izlasījis avīzē kādu Poruka darbu un sūtīja viņam uz slimnīcu vēstuli, kurā jūsmoja par to. Vēlāk viņš veltīja Porukam arī savu dzejoļu ciklu, un ar laiku viņi kļuva par tuviem draugiem.

Silmači ir vieta Poruka dzimtajā pagastā Druvienā. Tas ir neliels māju puduris, kurā kopā bijušas aptuveni septiņas mājas. Arī mūsdienās tur ir atvērtā brīvdabas skatuve, kur tiek spēlētas  “Skroderdienas Silmačos”, un atrodas muzejs, kur centrālo vietu ieņem Poruks – tur atrodas arī viņa ģīmetne.

Kas izbeidza šo abu latviešu dižgaru draudzību? Tas nedaudz ir mīts, mazliet arī pārspīlējums, apaudzis ar dažādām versijām, minējumiem, interpretācijām, jo nezinām, kā patiesībā notika. Poruks uzraksta stāstu par pavisam citu tēmu, bet tā iesākumā norāda: “Šodien biju nodomājis rakstīt darbu par skroderiem un skroderdienām Sila mačos. Tas būs komisks stāstiņš par to, kā skroderi iebrauc sētā.” Tad nedaudz izklāsta sižetu, bet turpmākajā izvērš pavisam citu tēmu. Šis stāsts ir publicēts. Blaumanis stāstu izlasa, iespējams, Poruks viņam bija par to arī stāstījis. Un Blaumanis uzraksta savu lugu “Skroderdienas Silmačos”. Poruks sadusmojās uz Blaumani, viņu draudzība atsalst. Protams, Poruka versijā tas būtu pavisam cits stāsts, jo abiem ir ļoti atšķirīgi rokraksti. Iespējams, ja Blaumanis būtu nomainījis darba nosaukumu, tad konflikta un lielās mistērijas varbūt nemaz nebūtu.

Iedziļinoties viņu savstarpējās attiecībās, vēl viens interesants fakts ir tas, ka Poruka sieva Ernestīne gandrīz kļuva par Blaumaņa sievu. Tas notika vēl pirms tam, kad Blaumanis un Poruks bija tuvāk iepazinušies. Blaumanis bijis apņēmības pilns nokārtot savu privāto dzīvi un beidzot apņemt sievu. Viņa izvēle krita uz jaunu meiteni Ernestīni no Cēsīm, kurp Blaumanis bija ieradies kā režisors. Viņam ļoti patika izrādes tapšanas process - piedalījās aktieru mēģinājumos, palīdzēja aktieriem, gludināja kreklus, gādāja rekvizītus utml. Ar Ernestīni, kura arī piedalījās uzvedumā, ilgu laiku diezgan bieži satikās ikdienā, un viņš šo jauno, skaisto meiteni, kas ir jaunāka par viņu, noskatīja un mēģināja bildināt. Bildina viņu pirmoreiz, sako neizpratne, vēlāk nāk jau otro reizi un jautā – jā vai nē? Un atbilde ir “nē”, par laimi Porukam, kurš tikai mazliet vēlāk arī iepazīstas ar Ernestīni Cēsis, kur ieradies, lai piedalītos citas  izrādes tapšanā. Viņš pamanījis šo jauno meiteni, tā viņam tūdaļ iekritusi sirdī un tad, kad viņš viņu bildināj, atbilde bijusi“jā”.