Vai zini, ka senajiem latviešiem nebija uzvārdu?

Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks,
galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.

Šodien mums katram ir savs uzvārds, kuru, ja kaut kur pārceļamies, ņemam sev līdzi. Bet viduslaikos cilvēkam bija vārds un viņam pat it kā bija arī uzvārds, bet faktiski tas nebija viņa paša uzvārds, bet gan tās vietas vārds, no kuras viņš nāca – respektīvi, viņa mājas vārds.

Ja kādu iemeslu dēļ viņš aizgāja no savas mājas un paņēma mājas vārdu līdzi, iestājās zināma nekārtība. Tāpēc zviedru laikos 17. gadsimtā, ja zemnieks aizgāja no savas sētas, viņam bija aizliegts ņemt savu mājas vārdu līdzi – viņam palika tikai vārds. Ja viņš pārcēlās uz citu māju, viņam bija jālieto paša kristītais vārds un tās mājas vārds, kurā viņš dzīvo.

Tieši tāpēc viena no mūsu nacionālajām bagātībām ir mājvārdi, kurus dažādu iemeslu dēļ cilvēki mēģinājuši uzlabot, nosaukt modernāk, jo nav izpratuši, ko tas nozīmē.

Otra lieta – ļoti daudzas senās sētas aizgājušas postā, to vienkārši vairs nav. Brīvdabas muzejā mums tapusi reklāma – mums ir mājas no Jūpīšiem, Poķiem, Vecķempjiem, no Kalna kundziņiem – tās visas ir Zemgalē kādreiz eksistējušas sētas, kuru vairs nav. Un, ja nu kādam ļoti gribas atbraukt un pētīt savu dzimto zemi, iesaku vispirms atnākt uz muzeju, sameklēt māju, kas viņu interesē, un pēc tam uz šo novadu aizbraukt apskatīties, vai tur kas ir palicis vai nav.