Stāsta pavārmākslas burvis Mārtiņš Rītiņš

Mākslas ir dažādas. Ir lietišķā māksla, ir teātra māksla, ir dekoratīvā māksla. Ir mūzikas māksla, un visbeidzot ir pavārmāksla. Divas pēdējās - vispabeigtākās mākslas. Dziesma ir uzrakstīta, un tā ir gatava. Zupa ir izvārīta, un tā ir gatava.

Zupas esmu vārījis ļoti daudziem izciliem māksliniekiem - gan pašmāju, gan ārzemju meistariem. Vispirms jau, protams, Raimonds Pauls. Visasprātīgākais no visiem, kā mēs visi to zinām.

Ar Maestro iepazinos pirms 1993. gada Dziesmu svētkiem Dauderos, bijušajā Kārļa Ulmaņa vasarnīcā. Klāju galdu Dziesmu svētku rīcības komitejai. Deserta gatavošanai bija atvēlēta atsevišķa telpa. Ienāk pats Maestro, un ar pirkstu norāda - kas tā par kūku? Un kas tā par torti? Es saku - tā, lūk, ir burkānu torte. Pauls nodomāja, ka es viņu āzēju, un izmeta: "Ha! Un tā būtu kartupeļu torte, un tā - skābo kāpostu torte?! Trūkst tikai siļķu saldējuma!"

Pirmajā manā Latvijas Televīzijas raidījumā 1994. gadā "Mielasts ar Mārtiņu" Raimonds Pauls bija mans pirmais viesis. Raidījuma beigās desertā es viņam sagatavoju... siļķu saldējumu. "Siļķu saldējums?!" prasa Maestro. Es viņam atbildu: "Kas, nu, kas var būt labāks par šo?!" Un šis teiciens man pielipa kā muša uz mušpapīra, līdz pat šai dienai...

1995. gadā Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcijā "Vincents" atklāja Operas namu. Toreiz tas man bija lielākais izaicinājums, kāds vispār bijis... 1200 glāzes šampanieša vajadzēja saliet vienlaicīgi. Vienā paplātē ir 30 glāzes, un Ojāra Rubeņa elkonis apgāza divas no šīm paplātēm - 60 glāzes šampanieša plūda jau uz skatuves. Skatuve kā kuģis bija palaista dziļos operas mūzikas ūdeņos...