Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja

17. gadsimtā pirms eiropiešu ierašanās Amerikas kontinenta salā, ko mūsdienās pazīstam kā Manhetenu, reiz kuplojušas varenas riekstkoku un lapu koku audzes. Lielākoties ozoli, kastaņi un hikori koki, kas arī devuši nosaukumu šai salai. Vietējo iedzīvotāju mansī lenapī (Munsee Lenape) cilšu valodā manah- nozīmē "vākt", bet –aan apzīmē "šaujamo loku", tātad tā ir bijusi vieta, kur meklēt materiālus šādu loku izgatavošanai, īpaši vērtīgs šim nolūkam bijis hikori koks.

Trīs gadsimtus vēlāk Manhetenas sala ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, zaļās koku audzes aizstājuši asfalta un dzelzsbetona džungļi. 20. gadsimta 50. gados, kad Linards Tauns dzīvo Elles ķēķī, Ņujorka ir vieta, kur slejas pasaules augstākās celtnes, starp tiem arī Empire State Building ar 102 stāviem 381 metra augstumā, kas ir augstāk pat par mūsu Gaiziņkalnu. Pieaugot industrializācijai un urbanizācijai, sabiedrībā sāka gruzdēt neapmierinātība ar apkārtējās vides un gaisa kvalitāti, ko papildināja arī citas aktuālas problēmas: sociālā nevienlīdzība, cilvēktiesības, ASV aktīvā dalība Vjetnamas karā.

Tā bija vieta un laiks, kurā dzīvoja, iedvesmojās un rakstīja grupējuma Elles ķēķis dalībnieki. Dabas tēma viņu dzejā bija kā atsvars baisi aukstajai dzelzsbetona pilsētvidei un reizē arī saikne ar mājām, saikne ar Latviju. Viņi bija ideālisti, kuri uz Ņujorkas pamatiem būvēja savu pilsētu, kā apcerē "Ņujorka un Rīga jeb pilsētas vīzija Linarda Tauna dzejā" raksta Lalita Muižniece: "Viņš [Linards Tauns] zīmē savas pilsētas likumības, kas balstās divu realitāšu pieņemšanā, mīlēšanā un saplūšanā." [1]

Linarda Tauna dzejoļu liriskie varoņi maršē pa Ņujorkas ielām ar ķirbjiem un saulespuķēm rokās kā ar protesta plakātiem. Pilsēta atdzīvojas zaļos, dzeltenos un oranžos toņos pilna dzīvības, tajā var notikt jebkas, un arī no asfalta var izlauzties upe:

Bērns ar krītu strupi
Zīmē uz ietnes
aivu un trīs zivis.
Tātad tur ir upe.

Bet viņa tuvākā drauga un domubiedra dzejnieka Gunara Saliņa dzejolis “Apmežosim Ņujorku” kļūst par sava laika hrestomātiju, kurā atklājas pasaules lielpilsētas un latviskās dabas saplūdums. Ņujorku apņem pīlādži, priedes, egles, kļavas, oši, liepas, pat apiņi.

Apmežosim Ņujorku

Dzintaram Sodumam pār plašu jūŗu

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,
būsi ar mums Tu vienis prātis:
tā jāapmežo -
un varētu apmēram tā:

ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,
ozolus lepnākās avēnijās,
Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,
sēru vītolus Harlemā,
ostas rajonā priedes, egles,
kadiķu cerus ap lopkautuvēm,
uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,
liepu, ošu un kļavu gatves, -
šķērsieliņas un priekšpilsētas
apsēsim beigās ar jauktu mežu.

Mežam kuplojot, auto pazudīs
pazemē. Zaļajā Ņujorkā
skanēs vairs tikai tāšu taures,
debesskrāpjos apiņi kāps.
Latviešu bērnus un vecmāmiņas
televīzija nesies vairs:
mūsu mežā tie vasaru ogos,
rudeni tecēs beku lauzt,
vīri ziemu ragavu ceļā
laidīs malkā - un bukus šaus.

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,
tavernas pamazām bankrotēs:
latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs
bērzus - un vairs tikai bērzsulas dzers.
Harlemā burleskas nevilinās,
vītolu pavēnī sēros pat melnās, -
Greničas ciema Valpurģu naktī
sargās mūs pīlādžu burvju spēks -
lai no rīta pa liepu gatvēm
kurpēm rokā ticīgi ietu
saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.
Jaunie pēcāk pa mežu klejos
atstās latviskiem bērnu bērniem
koku mizās iegrebtas sirdis.
Netrūks Ņujorkā šūpulim līksts,
egļu un ozolu dēļu namam,
ostas malā sausajā priedē
dzenis ikvienam iekals krustu,
sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.
Un kā īpaša atrakcija
(ekskursantiem no citurienes)
būs tas putniņš, kuŗā klausoties,
simtu gadu mežā šķiet
pie Dieviņa mazs brītiņš.

Tad nu posies! Tik nepiemirsti
paņemt līdzi - bez dēstiem un sēklām -
desmit kuģu ar melnzemi labu,
desmit ar ražena lietus mākoņiem,
desmit ar auglīgiem mēness griežiem,
simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!

Mūsdienās Ņujorkā ir aptuveni 2,5 miljoni koku un vairāk nekā 18 miljoni iedzīvotāju, tad nu iznāk – 1 koks uz 9 cilvēkiem. Sargāsim tos!

-------------

[1] Lalita Muižniece. Ņujorka un Rīga jeb pilsētas vīzija Linarda Tauna dzejā// LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991).