Vai zini, ka Lielā ģilde kā koncertzāle tika izmantota jau 19. gadsimtā?

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe

Tagadējā Lielās ģildes ēka, kādu to redzam šodien, ir celta laikā no 1854. līdz 1859. gada pēc arhitekta Karla Beines projekta.

Jaunajā ēkā tika iekļauta un saglabāta vecās ģildes ēkas pamatdaļa – vēsturiskā Minsteres istaba un arī Līgavas kambaris, saukts tagad par Kamīnzāli. Starp Minsteres zāli un jaunuzcelto Balto zāli ēkas otrajā stāvā vēl ir saglabājušās logu ailes, kas senāk bija ēkas ārsiena, tikai bez senajām logu ailēm tur nu ir arī četras durvis, kas savieno Minsteres zāli ar Balto zāli. 

Ieeja ēkā bija stūrī uz Mazās ģildes pusi, un to vainagoja neogotisks torņveida frontons ar iebūvētu pulksteni, kas diemžēl nav saglabājies līdz mūsdienām, bet bijis ļoti skaists, spriežot pēc fotogrāfijām. 

Vēl ēkas celtniecības laikā Rīgā uzvirmoja domas par to, vai jaunā ēka varētu būt piemērota muzikālām aktivitātēm, jo izvēles iespējas koncertu rīkošanai Rīgā tajā laikā bija nelielas – Melngalvju nams, Mazā ģilde vai Pilsētas teātris Lielajā Ķēniņu, tagad Vāgnera ielā 4.

Tā 1858. gada 6. martā laikrakstā Rigashe Zeitung rakstā "Mūzikas biedrības trešais abonementa koncerts", kurā atstāstīta kora un kamermūzikas koncerta norise Mazās ģildes (jeb kā tolaik teica - Sv. Jāņa ģildes) zālē, ir rakstīts, ka

"ar cerīgu skatu tiek vērota Lielās ģildes nama celtniecība, bet nav zināms, vai telpas tiks dotas koncertiem un Rīgas Mūzikas biedrības regulārām tikšanās reizēm, jo telpas ir paredzētas citiem mērķiem".

Tāpat rakstā uzsvērts: "Tas, ka ideju par mūzikas zāles celtniecību līdz šim nav ierosinājuši Rīgas iedzīvotāji ar mākslinieciskām izjūtām, var izskaidrot tikai ar to, ka līdz šim nav bijusi piemērota vieta šādai būvei." Raksta nobeigumā ir izteiktas vēlmes attiecībā uz koncertiem piemērotām telpām:

"Mūsuprāt, pietiktu – pirmais stāvs ar vestibilu, ar telpām priekš mēteļiem un klausītāju apkalpotājiem, ar telpām instrumentiem un bibliotēkai, kā arī ekonomistam. Faktiskajai zālei vajadzētu atrasties virs šīm telpām.

Mēs ticam, ka ar zāli, kas veidota saskaņā ar akustikas noteikumiem, tiks apmierinātas patiesas vajadzības un sniegta neatkarība mūsu muzikālajām vienībām, pārtraucot viņu iepriekšējo nomadu dzīvi."

Diemžēl šāds rakstā rosinātais attīstības scenārijs jaunajai ēkai gan nebija plānots – ēka bija Lielās ģildes brālības (citiem vārdiem sakot – Rīgas tirgotāju apvienības) īpašums un tajā darbojās Rīgas Lielās ģildes kredītsabiedrība, rīkojot izsoles un citus praktiskus pasākumus, pa retam kādu masku balli labdarībai.

Tomēr saglabājušās ziņas par nozīmīgu koncertu 1870. gada 13. novembrī. Tā bija izcilā krievu pianista Antona Rubinšteina uzstāšanās Lielajā ģildē. Mākslinieks bijis iemīļots Rīgā un te koncertējis vairākkārt  kopš 1844. gada, kad viņam bija tikai 15 gadu. Koncertā Lielajā ģildē skanēja gan J. S. Baha, G. F. Hendeļa, D. Skarlati mūzika, gan F. Mendelszona, F. Šopēna un paša Rubinšteina darbi, gan arī Roberta Šūmaņa "Kreisleriāna". Pēc koncerta jau nākamajā dienā parādījās īsa ziņa laikrakstā Rigasche Zeitung un tā vēstīja, ka

publikas bijis tik daudz, ka Lielās ģildes garderobē pietrūcis vietas, lai mēteļus izvietotu parastajā kārtībā.

Atsauksme par pianista sniegumu šajā koncertā ir lasāma laikrakstā Zeitung fuer Stadt und Land dažas dienas vēlāk - 17. decembrī: "Samazinot skanējuma spēku gandrīz līdz izzušanai, māksliniekam pēc tam izdodas panākt visgrūtākās pasāžas un skrējienus, ornamentus un draiskulīgas figūras, vienmēr dzīvības pilnas, vienmēr graciozas. Rubinšteina tehniskā varēšana ir pārsteidzoša tādā mērā ar straujām kustībām uz galvu reibinošām virsotnēm, ka tas neviļus atgādina mēnessērdzīgā uzdrīkstēšanos."

Mēģināsim vizualizēt Lielās ģildes zāli 1870. gadā. Tā bija iecerēta kā sanāksmju zāle ar augstiem griestiem, bagātīgi rotātiem koka griestu pārsegumiem un stilizētiem gotiskiem kokgriezumiem.

Grīda zālē bija vienā līmenī, pārsegta ar kvalitatīvu parketu, bez skatuves uzbūves un bez skatītāju rindu slīpuma, kas atrodas zālē tagad. Gar sienām izvietoti masīvi koka krēsli, itin kā paredzēti, kur apsēsties nogurušiem dejotājiem pēc virpuļojoša valša. Gaismu zālei sniedza lielie logi un krāšņās, milzīgās lustras. Šādā greznā un plašā zālē lieliski varēja notikt reprezentācijas pasākumi, sanāksmes, balles un arī koncerti.