Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere
Stāsta sagatavošanā piedalījusies arī Latviešu folkloras krātuves ilggadīgā pētniece Māra Vīksna

Latvijas folkloras kustība ir daļa no Baltijas Dziesmotās revolūcijas, kas 20. gadsimta 80. gados veicināja lielas politiskās pārmaiņas un Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Folkloras kustība ietvēra pieaugošu sabiedrības interesi par latviešu kultūras mantojumu un tajā iesaistījās daudz aktīvu cilvēku. 80. gadu beigās tie bija vairāk nekā 100 folkloras ansambļi, taču interesentu loks bija daudz plašāks un savijās ar citām Latvijas kultūras jomām – gan amatniecību, gan mākslām, izglītību, novadpētniecību, žurnālistiku un vides aktīvismu. Folkloras kustība kļuva par spēcīgu pilsoniskas iesaistes, alternatīva dzīvesveida un radošuma izpausmi Padomju Savienības pēdējā dekādē.

Bet kā tas sākās?

Par pagrieziena punktu bieži tiek uzskatīts liels latviešu tradicionālās mūzikas koncerts, ko 1978. gadā rīkoja Latviešu folkloras krātuve jeb toreizējais Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors.

Protams, folkloras kustības tapšanai ir arī sava priekšvēsture Latvijā, kā arī plašāks starptautisks konteksts, proti, atdzimstošā interese par tautas mūziku Amerikā un daudzās Eiropas valstīs jau 50. un 60. gados. Arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā folkloras kustība sākās agrāk nekā Latvijā un tas bija pamudinājums arī latviešiem.

Latvijas folkloras kustības uzplaukums 80. gados galvenokārt saistās ar folkloras izzinātājiem amatieriem, kas dibināja folkloras kopas un padziļināti interesējās par folkloru. Tomēr pirms tam 70. gados izšķiroša nozīme bija tieši folkloristiem zinātniekiem.

Jau kopš 1947. gada ik vasaru kādā Latvijas vietā notika liela folkloristu ekspedīcija. Ekspedīciju noslēgumā folkloristi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem organizēja koncertu, kurā uzstājās labākie ekspedīcijas laikā sastaptie teicēji.

Gatavojoties koncertiem, folkloristi reizēm izveidoja vietējo dziedātāju un muzikantu etnogrāfiskos ansambļus, kas turpināja darboties arī pēc koncerta. 1978. gadā notika 30. ekspedīcija un pirmo reizi tā aptvēra visus Latvijas kultūrvēsturiskos reģionus. Visa ekspedīcija bija veltīta gandrīz tikai noslēguma koncerta dalībnieku meklēšanai. Lielais noslēguma koncerts notika 1978. gada 14. oktobrī Rīgā vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā 25, kur šobrīd norit Jaunā Rīgas teātra remonta darbi. Šis bija pirmais ekspedīciju noslēguma koncerts galvaspilsētā, kur tradicionālo mūziku tolaik vēl nebija pierasts dzirdēt. Koncerts bija pārpildīts un ilga vairākas stundas, un to filmēja operators Andris Slapiņš.

Lielu ietekmi uz latviešu kultūras interesentiem atstāja arī muzikologa Arnolda Klotiņa un dzejnieka un tulkotāja Knuta Skujenieka izvērstie raksti presē.

Koncertā piedalījās visu Latvijas novadu tradicionālie dziedātāji un lauku kapelas.

Par koncerta kulmināciju kļuva 1977. gadā folkloristu iepazītās Dignājas dziedātājas. Krāšņajā koncertā piedalījās arī Otaņķu, Bārtas, Alsungas, Aulejas, Salnavas, Briežuciema, Saunas un Vecpiebalgas dziedātāji, kā arī Rencēnu, Smiltenes, Jersikas un Augstrozes muzikanti.

Pēc koncerta sāka veidoties arvien vairāk folkloras kopu un arī folkloristu ekspedīciju darbs neapstājās un nav apstājies vēl šobaltdien.

***

Aicinām iesaistīties pētījuma tapšanā, uzrakstot atmiņas par folkloras kustības laiku no 1978. līdz 1991. gadam: http://jauta.garamantas.lv/ un/vai pievienojoties Facebook grupai "Folkloras kustības vēsture Latvijā".

1978. gada koncerts Vairas Strautnieces fotogrāfijās

Stāsts tapis pētījuma “Folkloras kustība Latvijā: resursi, ideoloģijas un prakses” (Nr. lzp-2021/1-0243) ietvaros.