Vai zini, kā latviešu vijolnieka Lapensona dēlam PSRS laikā izdevās pārcelties uz Kanādu?

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Latvijā maz kurš vairs atceras vijolnieku Georgu Lapensonu, bet arī viņš ir viens no tiem, kurš profesionālo izglītību savulaik ieguvis Latvijas konservatorijā un ar savu spožo spēli palīdzējis daudzināt Latvijas vārdu plašajā pasaulē.

Georgs Lapensons pieder pie tās vijolnieku paaudzes, kas pirms Otrā pasaules kara Latvijā baudījis Arvīda Norīša stingro un prasīgo skolu.

Norītis Lapensonu minējis kā vienu no spējīgākajiem saviem skolniekiem, kam, kā viņš teicis, jau zēna gados bija milzīgs tonis un it akrobātiska spēles prasme.

Studiju laikā Lapensons darbojies Frontes teātra un Latvijas Nacionālās operas orķestrī, kādu brīdi bijis Radiofona orķestra (tagadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra) koncertmeistars. No turienes viņš angažēts uz Berlīnes UFA filmu orķestri.

Kara laikā jaunais vijolnieks atgriezies Latvijā, bet, tuvojoties krievu armijai, 1944. gada septembrī devies bēgļu gaitās un nonācis vispirms Anglijā, kur atsācis koncertdarbību. Viņš spēlējis gan Skotu stīgu orķestrī, gan Londonas Koventgardena operas orķestrī, gan arī Londonas filharmoniskajā orķestrī ar slaveno Tomasu Bīčemu pie diriģenta pults.

Viņa trauksmainais un dēkainais raksturs tomēr nav ļāvis samierināties ar sasniegto. Jaunu karjeras iespēju meklējumos Lapensons 1949. gadā pārcēlies uz Kanādu, kur kļuvis par CBC simfoniskā orķestra koncertmeistaru un tur sabijis sev neticami ilgi – 11 gadus (1949-60).

Šajā laikā viņš daudz uzstājies kā solists un kamermūziķis koncertos, televīzijas un radioraidījumos, ieskaņojis 18 skaņu plates.

Liels bijis Lapensona ieguldījums latviešu mūzikas popularizēšanā. Tā skanējusi ne tikai viņa spēlētajos koncertos, bet tai veltīts arī mūzikas albums Music from Latvia ar J. Vītola, Jāzepa un Jēkaba Mediņu, Helmera Pavasara un paša vijolnieka sacerētu mūziku.

Pēc aizceļošanas no Latvijas sākumā G. Lapensons bieži piedalījies arī trimdas latviešu sabiedrības sarīkojumos un koncertos, bet, gadiem ejot, savas vētrainās darbības un neatkarīgā rakstura dēļ no tās atsvešinājies.

Bez visa minētā Lapensons bijis arī Golvina Meiera (Golwyn Mayer) orķestra mūziķis Holivudā, kas uzskatāms par lielisku panākumu, ja ņem vērā ārkārtīgi lielo konkurenci, kas valda filmu pasaulē.

Vēlāk viņš kļuvis par Maijami simfoniskā orķestra un Metropoles operas (Metropolitan Opera National Company) orķestra koncertmeistaru.

Georgam Lapensonam pavisam ir pieci bērni. Viņš ļoti vēlējās, lai vecākais dēls Egils Olivers, kurš bija palicis pie šķirtās sievas Latvijā, pārceltos uz dzīvi pie viņa uz Kanādu, taču ilgu laiku tas nebija iespējams.

Tad pienāca 1959. gads, aukstā kara laiks. Visas pasaules skati bija vērsti uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kas gatavojās pirmajai Padomju Savienības līdera vizītei, kas vēl jo iezīmīgāka bija tāpēc, ka Ņikita Hruščovs Amerikā ieradās kopā ar sievu Ņinu un diviem saviem jau pilngadīgajiem bērniem.

Savā veidā šai vizītei gatavojās arī Georgs Lapensons. Viņš jau agrāk bija privāti nedaudz mācījies glezniecību un brīvajā laikā gleznoja eļļas portretus un ainavas.

Nu viņš pēc TV raidījumos redzētā attēla uzgleznoja Ņikitas Hruščova portretu, panāca audienci pie Ņinas Hruščovas Vašingtonā un galanti nodeva viņai šo savu svaigi tapušo mākslas darbu kopā ar lūguma vēstuli.

Pie tam Lapensons brīvi runāja krieviski, jo viņam bērnībā bijusi krievu tautības aukle, un apelēja pie Ņinas Hruščovas mātes jūtām. Tas viss šo krievu sievieti aizkustināja līdz sirds dziļumiem un neizpalika arī rezultāts. Ne bez sarežģījumiem, tomēr atļauja drīz vien arī tiek dota un zēns var izceļot no Padomju Latvijas pie tēva, kurš viņu nav redzējis15 gadus.