18. aprīlī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas lietuviešu diriģents Modests Pitrens. Viņa vadībā orķestris atskaņoja lietuviešu skaņrades Ramintas Šerkšnītes opusu "De profundis" jeb "No dziļumiem" – pirmo komponistes darbu stīgu orķestrim, kas tapis 1998. gadā, augstskolu absolvējot, un Johannesa Brāmsa Trešo simfoniju. Savukārt kopā ar vien 18 gadus jauno dienvidkorejiešu talantu – čellistu Džeminu Hanu – arī Vīnes klasiķa Jozefa Haidna gaišo Čellkoncertu Domažorā.

Programmā:

RAMINTA ŠERKŠNĪTE (Raminta Šerkšnyte, 1975) “No dziļumiem” / De profundis (1998)

JOZEFS HAIDNS (Joseph Haydn, 1732–1809) Pirmais čellkoncerts Domažorā Hob. VIIb/1 (ap 1761–1765)
I. Moderato
II. Adagio
III. Allegro molto

JOHANNESS BRĀMSS (1833–1897) Trešā simfonija Famažorā op. 90 (1883)
I. Allegro con brio
II. Andante
III. Poco allegretto
IV. Allegro

Koncerta starpbrīdī - saruna ar diriģentu Modestu Pitrenu.

Ļoti patīkami jūs atkal  redzēt Rīgā, ar kādām jūtām esat atbraucis?

Šīs jūtas ir ļoti vētrainas un piesātinātas, jo atgriežos ar nostalģiskām atmiņām par to laiku, kad es te strādāju, kad Latvijas Nacionālajā operā mutuļoja mana radošā dzīve. Mazliet vēlāk iepazinos ar Nacionālo simfonisko orķestri, kurš joprojām neaizmirst mani uzaicināt, un tas man ir ļoti ļoti patīkami. Biju ļoti noilgojies pēc to cilvēku sejām un sirdīm, kuras tagad redzu uz skatuves. Orķestris ir atjaunojies, tā vidū redzu jaunus mūziķus. Taču man ļoti patīk, ka tomēr vēl ir tā paaudze, kas vēl spēlēja kopā ar  mani. Atceros, kā mēs muzicējām, spēlējām Rahmaņinovu un citus autorus. Tā kā sajūtas ir pašas skaistākās un piepildītākās.

Vai atceraties pēdējo reizi, kad strādājāt kopā ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri? Cik atceros, tas bija 2021.gadā, un togad jums bija pat divi koncerti- pavasarī ar Šūmaņa un Brāmsa mūziku, ar Otro klavierkoncertu, kurā solo spēlēja Reinis Zariņš, un rudenī koncerts Cēsīs "Draugi - Andrejam Žagaram".

Jā, tā bija, ļoti labi atceros koncertu vēl Covid laikā kopā ar Reini, tur bija vācu romantika, Brāmsa Otrais klavierkoncerts un Roberta Šūmaņa uvertīra "Manfrēds". Es, protams, to atceros, un pēc tam mēs ar Reini šo koncertu atskaņojām Viļņā. Tas bija lielisks koncerts un Reinim bija milzīgi panākumi, tur viņš uzstājās kopā ar manu – Lietuvas Nacionālo filharmonisko - orķestri, tā ka mūsu draudzība turpinās.

Kas ir tas patīkamākais, kad jūs satiekaties ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri? Kā jūs to raksturotu?

Tas ir viens no labākajiem, ja ne labākais orķestris Baltijas valstīs. Es jau nevaru īsti vērtēt,  jo vadu citu orķestri, līdz ar to esmu subjektīvs. Taču jūsējais ir ļoti motivēts orķestris, kurš uzstāda sev ļoti augstus mērķus. Pūtēju grupa ir ļoti saskanīga, vienota, ļoti ieklausās skaņdarbā. Un man ļoti patīk stīgu grupa, tai ir ļoti spēcīga skola. Tajā ir tāds labs sajaukums ar to paaudzi, kas ieguva izglītību vēl senajos laikos - tāda, teiksim, nedaudz austrumu skola - ar paaudzi, kas ienesusi rietumu domāšanu, rietumu skanējumu un frāzējumu. Un šis sajaukums piešķir orķestrim ļoti universālu raksturu.

Soreiz programma ir ļoti dažāda- tur ir gan pazīstamas lietas: Haidns- klasika un Brāmss- romantika. Un ir arī viens mūsdienu opuss - lietuviešu komponistes Ramintas Šerkšnītes skaņdarbs.

Tā kā orķestris šajā pavasarī spēlē ļoti lielus un pamatīgus darbus - tikko Tarmo Peltokoski vadībā izskanēja Mālera Otrā simfonija, drīz skanēs Bruknera Devītā simfonija - tad mēs domājām, ka vajadzētu ņemt kaut ko tādu, kas atšķirtos. Protams, es arī esmu nedaudz romantiķis, un man arī gribas kaut ko pamatīgu un emocionālu, taču tad padomāju un nolēmu, ka mēs veidosim tādu nedaudz smalku programmu, kura arī būs emocionāla, taču vairāk izteiksmīgās piano krāsās, kas man šajā programmā ir ļoti dārgas. Es Brāmsa Trešo simfoniju uzskatu vairāk par kamerskaņdarbu, nekā diženu romantisma pieminekli.

Gidons Krēmers Ramintas Šerkšnītes skaņdarbu De profundis "No dziļumiem" nosaucis par „Baltijas mūzikas vizītkarti”. Vai jūs tam piekrītat?

Kaut kādā mērā - jā! Domāju, ka mums  ar latviešiem noteikti ir kas kopīgs. Un tā ir mazā terca,  kas visu laiku atskan. Tā ir skumjā, mazā terca, kas skan mūsu tautasdziesmās, mūsu šūpuļdziesmās. Pat tad, kad mēs priecājamies, mēs nez kāpēc dziedam šo mazo tercu. (Dzied) Tā var būt gan gaiša, gan skumja - tās ir tādas gaišas skumjas, kas mūs atšķir šajā reģionā. Tāpēc šo  mazo tercu varam uzskatīt par mūsu reģiona vizītkarti. Uzskatu, ka šis ir ļoti labs skaņdarbs,  kas stāsta par cilvēka dzīvi, par cilvēku, kurš piedzimst un aiziet tādās dimensijās, kur to neviens vairs nevar sasniegt. Šis cilvēka ceļš trīspadsmit minūtēs paiet kā viens mirklis. Un tas ir tik izteiksmīgi atklāts, ka mani atkal un atkal saviļņo…

Šī mūzika vienlaikus ir gan trausla, gan spēcīga…

Tā ir ļoti dramatiska. Tieši tāda, kā mūsu laiks, mūsu likteņi, kuriem ir dažādi mīklaini pagriezieni, kā šis laiks ar karu. Tam ir labs apzīmējums angļu valodā anxiety trauksme. Mēs dzīvojam šādā trauksmainā laikmetā, kas sācies pie mums pēc Otrā pasaules kara, par ko stāsta Prokofjevs, Šostakovičs, Bernsteins un šī trauksmes līnija neizdziest.

Mūsu publika jau nedaudz ir pazīstama ar šo opusu, to atskaņojusi Kremerata Baltica ar Gidonu Krēmeru un Māri Sirmo - tā ir ļoti laba mūzika un, domāju, publika arī būs priecīga to dzirdēt.

Vēl Ramintai neesmu teicis to, ka šo darbu, kas rakstīts kamerorķestrim, stīgu orķestrim mēs atskaņosim ar lielo - simfonisko orķestri. Es izveidoju tādu kā viena cilvēka sarunu ar pūli, izdarīju tā, ka dažas vietas spēlē kamerorķestris, bet dažas - tutti, it kā pūlis „aprij” šo personību, cilvēku. Lūk, tāds jauns pagrieziens šī darba atskaņojumā.

Lai būsu vairāk dramatisma?

Jā, un lai parādītu mazliet citas krāsas - personības, radošuma trauslumu, to dažu valstu varas agresiju, kas apspiež un draud.

Un pēc tam būs Haidns- ko jūs varētu teikt par Dienvidkorejas čellistu Džeminu Hanu?

Neslēpšu, ka pirms tam noskatījos dažus ierakstus, kuros viņš spēlē. Mani pārsteidza, satrieca viņa tehnika. Kad sākām uz skatuves muzicēt, es vienkārši biju apburts no viņa spontanitātes, frāzējuma, skaistā toņa. Vakar viņš vēl spēlēja vairāk klasiski romantiskā stilā, pēc tam ieklausījās, ka mēs vairāk strādājam baroka stilā, un šodien viņš jau bija pārdomājis, un nu skan pavisam savādāk. Viņš ir ļoti fleksibls, ļoti ieklausās un - kā viņš frāzē!

Viņš ieklausās arī padomos?

Jā, bet ne tikai - viņš vadās no tā, ko apkārt dzird un jūt, viņs ļoti ātri reaģē uz visu. Un, protams, veido tādas krāsas, kādas mēs varam tikai uzklausīt un izbaudīt.

Ko būtu svarīgi pateikt par Brāmsa Trešo simfoniju?

Tā ir svarīga tādā ziņā, ka parāda, kādā līmenī ir orķestris. Dažās lietās, romantiskos opusos, to starp vācu romantikā, ir iespējams paslēpties aiz brāzmainām emocijām, piesātināta skanējuma. Bet Brāmsa mūzikā diemžēl nevar paslēpties - nē, nē, nē! Tur viss dzirdams. Ir dzirdama gan viņa ekspresija, dzīvesprieks un vitalitāte, un tas smalkums, kā viņš runā par mīlestību, par SAVU mīlestību, un arī par izplatījumu, mūžību.Tur skan arī protestantu korāli. Un tas viss ir tik smalki orķestrēts, ka ir jābūt ļoti smalkai, ļoti labai izpildījuma tehnikai, un jābūt atvērtai, gaišai dvēselei, lai to atskaņotu. Es pat teiktu, ka tas ir kā nostāties Dieva tiesas priekšā. Mēs visi būsim dieva priekšā, un nevis apģērbti, bet kaili, tas ir, mēs būsim kā rentgenā. Nu un Brāmss man ir kā rentgens, kurā esam atkailināti, nevaram neko noslēpt, viss ir redzams - gan mūsu jūtas, gan tehnika- viss ir kā uz delnas. Un tas ir Brāmsā tas grūtākais un - tas skaistākais!

Čellists DŽEMINS HANS dzimis 2006. gadā Vondžu, Dienvidkorejā, un starptautisku atpazīstamību guvis 2021. gada maijā, saņemot Džordžes Enesku starptautiskā konkursa galveno balvu kā jaunākais laureāts konkursa vēsturē. Vēlāk tajā pašā gadā ieguvis trešo vietu Ženēvas starptautiskajā mūzikas konkursā. 2022. gada novembrī Hans izcīnījis pirmo vietu Isana Juna konkursā, kļūstot par pirmo uzvarētāju, kas finālā atskaņojis Juna Čellkoncertu (1976) — darbu, kas konkursa finālā nebija dzirdēts 20 gadus.
Čellista talants novērtēts jau agrā bērnībā, gūstot uzvaras Osakas starptautiskajā mūzikas konkursā 2015. gadā, Dāvida Popera Starptautiskajā jauno čellistu konkursā 2017. gadā un Frīdriha Docauera starptautiskajā jauno čellistu konkursā 2019. gadā.
Džemina Hana pirmā skolotāja bija Mjongva Čuna, vēlāk mācījies pie Kano Lī un Cujoši Cucumi Korejas Nacionālajā mākslas institūtā apdāvinātiem audzēkņiem, un šobrīd turpina studijas pie Volfganga Emanuela Šmita Vācijā. Hans ir 2020. gada
Shinhan mūzikas balvas laureāts un Hyundai Motor Džona Monu fonda stipendiāts. Viņš spēlē Džovanni Grančīno čellu, ko viņam atvēlējis Samsung Kultūras fonds.