25. novembrī "Sestdienas vakars Operā" mūs vedīs uz Milānu, kur 28. oktobrī operteātrī "La Scala" 110 gadu pēc pirmizrādes priekškars vērās 20. gadsimta pirmās puses itāļu komponista Italo Montemeci slavenākās operas "Triju karaļu mīļotā" jauniestudējumam.

Turklāt šoreiz ir tas laimīgais gadījums, kad mūzikas iespaidus varam bagātināt arī ar klātbūtnes iespaidiem, jo operas "Triju karaļu mīļotā" skatītāju vidū Milānā bija arī "Klasikas" direktore Gunda Vaivode ar dzīvesbiedru, komponistu, Dailes teātra Muzikālās daļas vadītāju Juri Vaivodu. "Klasikas" ēterā ar viņiem tiekamies starpbrīdī pēc operas 1. cēliena, taču sarunu klausīties vai lasīt aicinām arī šeit, mūsu mājaslapā! 

Ilga Auguste: Ir jau gandrīz pierasts no jums abiem kopā vai no katra atsevišķi saņemt ekskluzīvas reportāžas par vai no pasaules mūzikas notikumiem, kuros piedalās spožākās Latvijas skaņu vai režijas mākslas zvaigznes, arī klātienē sekojot viņu gaitām. Bet kas jūs uz Milānu vilināja šajā gadījumā, kur galveno lomu atveidotāju vai radošās komandas sastāvā nebija neviena latvieša?

Gunda Vaivode: Bija paredzēts, ka būs viens Latvijai labi pazīstams dziedātājs, kas pavisam nesen viesojās arī Rīgā – austriešu bass Ginters Groisbeks, kurš pēdējā brīdī savu dalību šajā izrādē tomēr atsauca. Bet nebijām vīlušies – gribējās dzirdēt pavisam nezināmu operu.

Lai gan ar tās autoru – Italo Montemeci – savulaik mēs esam nedaudz iepazinušies, jo pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālajā operā tika izrādīta viņa opera "Burvestība" kopā ar Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci". Tas arī bija vienīgais, ko līdz šim zināju par šo komponistu. Tagad bija iespēja uzzināt ko jaunu.

Juris Vaivods: Turklāt dzirdēt šo operu tieši tajā opermājā, kurā tā 1913. gadā tika pirmizrādīta. Un jāsaka, ka mēs nebijām vienīgie no Latvijas: mums par lielu prieku redzējām arī vēl dažus latviešus un latvietes, [kārtējo reizi] pārliecinoties, ka cilvēkiem ir svarīgs kultūrtūrisms, apmeklējot šo slaveno opernamu.

Kā publika uztvēra šīs operas atgriešanos operteātrī "La Scala" pēc septiņdesmit prombūtnes gadiem?

Gunda Vaivode: Nebijām uz pašu pirmizrādi, kas notika 28. oktobrī un ko dzirdēs "Klasikas" klausītāji – apmeklējām izrādi 3. novembrī. Tā, šķiet, bija otrā. Līdz ar to varbūt tas pirmizrādes sprāgstošais burbulis jau bija pārsprādzis. Taču publika operu uzņēma ļoti atsaucīgi. Pašiem itāļiem šis komponists pilnīgi noteikti izsaka kaut ko daudz vairāk nekā mums, taču tiem, kuri dzirdēja šo mūziku pirmoreiz, tas bija sava veida jaunatklājums.

Ko varat sacīt par režiju, mūziku, balsīm?

Juris Vaivods: Ja runājam par šo operu no dramaturģiskā viedokļa, tad no mūsdienu skatpunkta šeit ir problēmas. Un es arī saprotu, kāpēc [vēsturē iezīmējas] lielie pārtraukumi starp tās uzvedumiem. Jo stāsts tomēr norisinās tikai starp dažiem varoņiem. Tas ir kārtējais klasiskais melnais viduslaiku karaļnamu stāsts…

Vecais karalis jeb barons, kurš ir neredzīgs, nojauš, ka kaut kas nelāgs norisinās starp viņa dēla sievu un viņas kādreizējo saderināto. Politisku iemeslu dēļ viņa tikusi apprecināta ar šī barona dēlu, kurš savukārt ir karavadonis un mājās tikpat kā nav. Viņš atnāk, un tad viņam uzreiz atkal ir "jāskrien" uz nākamo karu. Attiecības tikai starp dažiem varoņiem ir tas, kas varbūt mūs ieved jau vāgneriskajā pasaulē. Taču, lai gan arī Vāgneram ir mitoloģiskie tēli, Montemeci mūzika neaizsniedzas tik kaislīgos vāgneriskos augstumos.

Tomēr tai ir savs itāļu šarms, un es pat teiktu, ka stāsta ziņā tas mazdrusciņ atgādina gan "Tristana un Izoldes" stāstu, kas ir Vāgneram – jo pamatā ir aizliegtā mīlestība, gan es kaut kā velku paralēles arī ar Ļeskova "Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu", ko skaņās pārvērtis Šostakovičs. Tikai te tās kaisles ir pamaz – viss [savērpts] tādā aizdomu ēnā, ne kaislības pilnā stāstā.

Koris, piemēram, parādās tikai trešajā cēlienā. Tātad mēs visu laiku sekojam diezgan kameriskam varoņstāstam, un lielie muzikālie ansambļu skati parādās tikai operas beigās. Un tā ir šī operas stāsta lielākā problēma. Bet muzikāli, protams, ļoti interesantas ir gan vāgneriskās krāsas – te ir trīskāršais orķestra sastāvs, kas ir ļoti nopietns izaicinājums opernamiem, gan arī Pučīni krāsas: ir brīnišķīgi iepeldēt pagājušā gadsimta itāļu mūzikas pasaulē.

Vai režiju var raksturot kā mūsdienīgu? Vai tomēr notikusi turēšanās pie klasiskākiem standartiem? Fotogrāfijās, kas atsūtītas no Eiroradio, var redzēt, ka skatuve iekārtota diezgan askētiski, lai arī diezgan siltā toņkārtā. Kāds bija iespaids, skatoties uz vietas?

Juris Vaivods: Režisors ir katalāņu izcelsmes, diezgan slavenas apvienības pārstāvis Alekss Olē (Àlex Ollé), kurš, cik noprotu, vienu no saviem augstākajiem punktiem sasniedzis, būdams vēl galīgi jauns cilvēks – strādājot pie Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas Barselonā 1992. gadā. Viņš ir pieprasīts arī citos opernamos. Režija ir lakoniska – tas varbūt arī netraucē tam, lai varētu izbaudīt muzikālo paleti. Un šādos gadījumos, kad tiek izrādīti šādi muzikāli jaunatklājumi, režisora pārlieka neiejaukšanās varbūt arī ir pareizā izvēle, jo sniedz iespēju [netraucēti] klausīties šo mūziku. Bet no otras puses… Labi, mēs nezinām visas aizkulises, taču varbūt vienam otram solistam, arī mūsu pieminētajam Ginteram Groisbekam, prasītos kaut ko vairāk apliecināt darbībā.

Gunda Vaivode: Attiecības starp varoņiem uz skatuves ir tiešām ļoti minimālas un visu darbību faktiski virza liktenis – nevis viņi paši, bet kaut ārpus esošs. Un askētisms līdz ar to piestāv šim stāstam. Skatuve visu laiku ir diezgan tumša, no šņorbēniņiem sakārtas ļoti daudzas ķēdes, atsevišķi rekvizīti konkrētos brīžos tiek starp tām izgaismoti. Sākumā tā ir gulta...

Juris Vaivods: Otrajā cēlienā, kad Fiorai jāmāj ar segu, pavadot karā vīru, tā pārvēršas par komandtiltiņu. Pēc tam šī platforma paceļas vēl augstāk, un trešajā cēlienā jau nonākam kapenēs, kur Fiora nožņaugta guļ, jo vecais karalis viņu ir nožņaudzis.

Gunda Vaivode: Runājot vēl par mūziku – viena no kritiķēm ļoti skaisti pateikusi, ka tas ir tāds itāļu un Transalpu melodrāmas tradīciju sintezējums. Šeit nav nevienas itāļu operai tipiskas noslēgtas ārijas vai dziedājuma, tas viss plūst ar ļoti krāsainu spektrālu orķestra partitūru – tas arī ir tas galvenais virzītājspēks, arī noskaņas devējs, jo te ir gan Debisī noslēpumainība, gan Vāgnera tristāniskā ķēžu secība. Un tajā pašā laikā – arī ļoti īpatns itālisks melodisms, kas nav romančveidīgs vai tāds, kādu to pazīstam Pučīni ārijām. Kaut arī daži tādi momenti ieskanas – īpaši operas finālā to varam skaidri nolasīt.

Mūzika mani tiešām ļoti uzrunāja: tā tas bija jau šeit, Rīgā, klausoties operu "Burvestība" – tas ir kaut kas tiešām ļoti citādāks. Un ja atceramies, ka tas ir tieši tas pats laiks, kurā dzīvojis Jāzeps Vītols – tad tās ir tik ļoti atšķirīgas pasaules, kādās esam dzīvojuši un kādās māksla radusies 20. gadsimta pirmajā pusē. Tas ir ļoti interesanti!

Starp citu, no Pučīni Montemeci šķir tieši viena paaudze apmēram – divdesmit septiņi, divdesmit astoņi gadi.

Pirmizrādes ierakstā, ko klausāmies "Klasikā", veco Alturas valdnieku Arčibaldo atveido krievu bass Jevgeņijs Stavinskis, Fioras vīra Manfredo lomā ir baritons Romāns Burdenko, princi Avito atveido tenors Džordžo Berudži, savukārt Avito mīļotās un Manfredo sievas Fioras lomā ir soprāns Kjara Izotona. Vai arī jūsu redzētajā izrādē bija šis pats atskaņotājmākslinieku sastāvs?

Gunda Vaivode: Jā, bija šis pats sastāvs. Visa opera sākas ar karaļa Arčibaldo uznācienu, un te mēs uzreiz redzam, ka "La Scala" īpaši nešķiro solistus, no kurienes viņi nāk, jo šis pats mākslinieks – Jevgeņijs Stavinskis – vēl pagājušajā gadā debitējis Maskavas Lielajā teātrī Dona Žuana lomā. Jā, es iztēlojos, kā būtu bijis, ja šo lomu atveidotu Ginters Groisbeks, bet man jāsaka, ka arī šis dziedātājs ar savu lomu tika galā ļoti labi.

Juris Vaivods: Iespējams, ka Groisbekam nebūtu kur likt savu enerģiju. Jo principā tas ir veca, akla vīra tēls…

Gunda Vaivode: Stavinskis arī nav nekāds vecais...

Juris Vaivods: Taču mēs arī zinām Gintera Groisbeka temperamentu – ka viņam būtu diezgan grūti to apvaldīt. Taču es apbrīnoju šo krievu basu, jo tik īsā laikā ielēkt šajā lomā un nospēlēt to pārliecinoši – tas nav viegls uzdevums...

Gunda Vaivode: Un viņš tiešām pa skatuvi pārvietojas kā neredzīgais – ar baltu spieķīti.

Un pārējie lomu atveidotāji? 

Gunda Vaivode: Par vīriešiem lai stāsta Juris, bet mani tiešām ļoti pārliecināja galvenā sieviešu varone Kjara Izotona, kura dziedājusi arī Tosku un Aīdu. Domāju, ka viņa varētu attīstīties arī Vāgnera vai Riharda Štrausa virzienā.

Viņai ir nepieciešamais potenciāls – balss ir ļoti pilnasinīga, svaiga. Turklāt viņai ir arī itāļu skola. Šī dziedātāja teātrim šobrīd ir labs pienesums. 

Juris Vaivods: Un kas vēl interesanti – šie vārdi, kas varbūt nav paši pirmie, ko redzētu visslavenāko opernamu izvēlē, tomēr radīja ļoti pārliecinošu stabilitāti, par ko man ir prieks. Es vēl izceltu tenoru Džordžo Berudži Avito lomā, jo tenoram uzdevumi šeit ir ļoti sarežģīti. Viņš ir arī tas, kuram jāiznes kaisle. Un varbūt labi, ka ir viņa itāļu temperaments. Berudži ir ļoti pieprasīts dziedātājs: viņa ceļi krustojušies arī ar mūsu Andri Nelsonu, tāpat viņu ļoti labprāt savos projektos ņem Kristans Tīlemans. Tātad pēc viņa balss tembra kāro daudzi izcili diriģenti.

Kad iepazinos ar libretu, mani mazliet samulsināja šīs operas nosaukums - "Triju karaļu mīļotā". Jo klausoties saklausīju tikai divus karaļus, kuru sirds piederēja Fiorai. Trešajam – tam īstajam karalim, vecajam valdniekam – viņa tomēr bija neuzticama un neuzticīga vedekla. Kā jūs saskatījāt to triju karaļu mīļotās faktoru šajā operā? Varbūt tas vienkārši ir skaists nosaukums ar atsauci uz pokeru vai kāršu spēli, kas varētu būt zināms āķis publikas piesaistīšanai?

Gunda Vaivode: Kā zināms, mīlestībai ne vienmēr jābūt ar atbildi. Domāju, ka šis bija viens no tiem gadījumiem – ka var jau mīlēt arī vienā virzienā. 

Juris Vaivods: Grūti jau pateikt, kas perinās Arčibaldo dvēselē, ja jau viņš viņu beigās žņaudz... Ja reiz Fiora karaļnamā nokļuva politisku iemeslu dēļ un zinot, ka dēls visu laiku ir projām karagājienos – ej un sazini, ko viņš perināja... 

Gunda Vaivode: Tas indēšanas skats arī bija ļoti jauks!

Juris Vaivods: Jā, iedomājieties: ar indi apslacīt mirušās lūpas, lai tad atklātu – kurš [īsti ir tas vainīgais]... Beigās mirst abi jaunie karaļi, ieskaitot Arčibaldo dēlu, un tad nu vecais paliek viens pats. Iespējams, arī viņš beigās noskūpstīja Fioru, to tikai neparāda.

Kuras jums abiem šķita aizkustinošākās vai uzrunājošākās operas lappuses?

Juris Vaivods: Es atdzīvojos pie otrā cēliena, bet tas īsti nav [objektīvs] rādītājs, jo Milānā vēl nespēju atslēgties no tās visu darbu gūzmas, kas bija šeit, Latvijā, jāpaveic. (smejas) Manas ausis atplauka pie otrā cēliena un, protams, arī brīnišķīgajās kora epizodēs, kas ir trešajā cēlienā – tur tāda garīgā dimensija visam nāk klāt.

Gunda Vaivode: Es laikam nevarēšu nosaukt konkrētu epizodi.

Mani ļoti daudzos brīžos uzrunāja tieši orķestra krāsas: meklēju arī līdzības gan ar Vāgneru, gan Pučīni, gan Debisī, un man bija vienkārši interesanti tajos momentos, kad es tās atsauces arī sazīmēju! Tajā pašā laikā nopriecājos, cik no visa tā var izveidot arī savpatu muzikālo valodu.

Tā ka izcelt kaut ko vienu – nē, bet kopumā, kā jau teicu – ja redzēšu vēl ko no šī autora, domāju, ir vērts viņa vārdu atcerēties un ieklausīties.

Un droši vien vērts atcerēties arī diriģenta vārdu: tas ir Izraēlā dzimušais Pinkass Steinbergs, kurš ir slavens ar operu un simfoniju lasījumu dziļumu, kā par viņu var spriest pēc starptautiskās preses atsauksmēm.

Gunda Vaivode: To droši vien var tā arī teikt, kaut arī ar diriģentiem šeit bija zināmas rokādes, jo iepriekšējais diriģents arī tika nomainīts… 

Juris Vaivods: Nav jau vienkārši: šeit ir trīskāršais orķestra sastāvs, un principā tur jābūt tādam Vāgnera vēriena diriģentam, lai izceltu krāsas, ko slēpj partitūra. Bet Steinbergs tiešām bija pārliecinošs. Manuprāt, viņš ir tikpat kārtīgs, kāds bijis pats Montemeci. Programmiņā redzot Montemeci rokrakstu… Tās ir tik kārtīgi pierakstītas notis! Tā bieži negadās.

Gunda Vaivode: Droši vien ir labi, ka nezinām, kas šī iestudējuma tapšanas fonā ir norisinājies. Jo, kā mēs zinām, mākslas pasaule un īpaši "La Scalas" pasaule nav vienkārša, tur katrs cīnās par savu vietu, un kāpēc ir tieši šie mākslinieki un tieši šis diriģents – tas lai paliek noslēpums.

Mēs varam baudīt vienīgi to, ko dzirdam – mūziku.

Bet bija vērts doties uz Milānu? Vai redzētais un dzirdētais gandarījumu sniedza?

Juris Vaivods: Protams! Jo ir opernami, par kuriem jau zini, ka tevi tajos sagaida kvalitatīva muzicēšana. Ja arī vienā vai otrā gadījumā varbūt nepārliecina režija, tad katrā ziņā muzikāli tu tur gūsi baudījumu. Jo tomēr katrs no šiem opernamiem, "La Scala" ieskaitot – tas ir zem viņu goda – pazemināt kvalitātes standartus. Šajā ziņā bija vērts to visu dzirdēt, redzēt un paskatīties uz viduslaiku karaļnama iekšējām intrigām...

Gunda Vaivode: Un prieks arī par to, ka pretēji daudziem teātriem, koncertzālēm un opernamiem, kuros publika pēc pandēmijas kopumā ir sarukusi, šeit zāle bija pilna un aplausi – vareni. Teātris tur savu līmeni un klausītāji to atbalsta.

Kā jums šķiet – cik dzīvotspējīga varētu būt šī opera? Kāda varētu būt tās atgriešanās uz Eiropas vai pasaules operteātru skatuvēm?

Juris Vaivods: Te ir tā problēma, par kuru runāju sākumā: mūsdienu skatītājam ir vajadzīga aktīva darbība. Šī ir tāda intrigu plīvura dramaturģija – viss ir tāds drusku atsvešināts, uz aizdomām balstīts, nevis uz īstu kaisli – kā tas notiek Verdi vai Pučīni operās. Skatītājs grib redzēt notikumus, nevis aizdomu tīklu pīšanu. 

Gunda Vaivode: Iespējams, ka tas varētu būt citas režijas uzdevums. 

Juris Vaivods: Vai arī [tas varētu būt] koncertuzvedums, kas netiek veidots kā tīra izrāde. Jo mūzikas kopējais garums, manuprāt, ir pusotra stunda. Domāju, šī opera varētu būt dzīvotspējīga koncertversijā, nevis skatuviskos iestudējumos. 

Gunda Vaivode: Vai arī tieši otrādi – meklēt pilnīgi jaunu telpu, piemēram, līdzīgi tam, kā tas notika ar Hences "Medūzas plosts", kas tika izrādīts Berlīnes slēgtās Tempelhofas lidostas angārā, kad ar režijas palīdzību mūzikai no teātrālā viedokļa tika piešķirts pilnīgi cits skats.

Varbūt tas izvirzās tikpat līdzvērtīgs kā mūzika.

Tad jau "Klasikas" klausītājiem ir paveicies – klausoties šo operu, iztēlē veidot pašiem savu režiju. 

Gunda Vaivode: Tas tā īstenībā ir vienmēr ar mūziku radio, īpaši ar teātri un operām mūsu sestdienu Opervakaros: klausītājam tā ir iespēja veidot pašam savu izrādi.