"Sestdienas vakars Operā" šoreiz mūs ved uz Milānu, kur 28. oktobrī operteātrī La Scala 110 gadu pēc pirmizrādes priekškars vērās 20. gadsimta pirmās puses itāļu komponista Italo Montemeci slavenākās operas "Triju karaļu mīļotā" jauniestudējumam.

Turklāt šoreiz ir tas laimīgais gadījums, kad mūzikas iespaidus varam bagātināt arī ar klātbūtnes iespaidiem, jo operas "Triju karaļu mīļotā" skatītāju vidū Milānā bija arī "Klasikas" direktore Gunda Vaivode ar dzīvesbiedru, komponistu, Dailes teātra Muzikālās daļas vadītāju Juri Vaivodu. Ar viņiem tiekamies starpbrīdī pēc operas 1. cēliena, un šo sarunu klausīties vai lasīt aicinām arī šeit, mūsu mājaslapā!

Opera "Triju karaļu mīļotā" ir slavenākais 20. gadsimta pirmās puses itāļu komponista Italo Montemeci skatuves darbs, pateicoties atzinībai, ko operai izrādīja tā laika nozīmīgākie diriģenti. Libretu pēc savas lugas ar šādu pašu nosaukumu veidojis dramaturgs un libretists Sems Benelli. Triju cēlienu drāmas darbība risinās viduslaiku Itālijā, ko iekarojuši barbari.

Tumšie viduslaiku stāsti 20. gadsimta sākuma Eiropā  bija modē, un, izmantoti operas sižetā, tie zināmā mērā kļuva arī par vienu no šī skatuves darba veiksmes faktoriem.

Pēc pirmizrādes Maestro Tillia Serafina vadībā La Scala teātrī 1913. gadā, Toskanīni to iestudēja Ņujorkas Metropoles operā, kur "Triju karaļu mīļotā" vismaz uz trim desmitgadēm kļuva pat par repertuāra operu, bet Milānā tā atgriezās 1953. gadā – apaļus četrdesmit gadus pēc pirmizrādes.

Kopš pagājušā gadsimta vidus "Triju karaļu mīļotā" savu goda pjedestālu Itālijā bija pametusi, taču šogad – atkal uz tā celta, atzīmējot gan pirmizrādes 110., gan atgriešanās 70. gadskārtu.

Šajā operā, kā uzsver mūzikas vēsturnieki, apvienojas antīkā teātra estētika ar izteiksmīgu spriedzi un 20. gadsimta mūzikas valodu ar romantisma dominanti, vāgneriski sulīgu orķestra traktējumu apvienojumā ar impresionistiskām un smalkām tembrālajām krāsām. Un, ja Vāgners savas pēdas atstājis Montemeci operas blīvajā orķestra audumā, harmoniju sarežģītībā un mīlas ainu skumji ilgpilnajās hromatiskajās intonācijās, tad Debisī – netveramajā un noslēpumainajā atmosfērā un sapņainībā, kurā varoņi darbojas gandrīz vai transa stāvoklī.

Operā ir gan smalkums, gan tieksme pēc spēcīgām emocijām. Otrā cēliena darbībā, kura centrā ir mīlētāji ar savu duetu, kā arī mūzikā pēc vēsturnieku ieskata sadzirdamas simboliskas atsauces gan uz Vāgnera "Tristanu un Izoldi", gan Debisī "Peleasu un Melizandi". Tomēr Montemeci tiecas arī nepievilt nacionālās publikas gaidas: neizmantojot itāļu operai raksturīgās slēgtās formas un nepiekāpjoties romantiskā melosa "vieglajai" dziedamībai, viņš piešķir savai mūzikai atpazīstamu melodisku pievilcību, ar ko brīžiem atgādina Pučīni.

Operas vokālās līnijas ir bagātas un izteiksmīgas: vecā valdnieka Arčibaldo tēls izceļas ar spēcīgu dramatisko raksturojumu. Savā drūmumā aizdomu pilnais pils saimnieks kontrastē ar jaunāko varoņu dvēseles cēlumu.

Opera stāsta par sievieti, kura politisku apsvērumu dēļ devusies laulībā ar vienu, bet mīl citu – savu kādreizējo saderināto. To atklāj vecais valdnieks un neuzticīgo vedeklu nogalina, taču šī nāve nes līdzi arī divas citas.

Šajā iestudējumā lomās dzirdēsim: basu Jevgeņiju Stavinski, kas atveido Alturas valdnieku Arčibaldo, viņa dēla Manfredo lomā – baritons Romāns Burdenko, Alturas princi Avito atveido tenors Džordžo Berudži, Pils sargu Flaminio – tenors Džordžo Miseri. Manfredo sievas un Avito mīļotās Fioras lomā – soprāns Kjara Izotona, bet epizodiskās lomās – tenors Andrea Tancillo (viņš atveido jaunekli), kalpones lomā – soprāns Fana Džou, jaunās sievietes lomā iejutusies soprāns Flavia Skarlati, bet vecās sievietes lomā – mecosoprāns Marcia Kastelīni. Pie Milānas La Scala operas kora un orķestra diriģenta pults – Pinkass Steinbergs.

I cēliens 

Pils zāle. Vecais un aklais Alturas valdnieks Arčibaldo savā pilī gaida un nevar sagaidīt dēla Manfredo atgriešanos no karagājiena. Arčibaldo atceras savu jaunību, kad viņš, būdams karapulku virspavēlnieks, bija devies iekarot Itāliju, un viņu apbūra šīs zemes skaistums. Aust rīts, bet dēla joprojām nav. Pils sargs un Arčibaldo uzticamais kalps Flaminio, aizved baronu atpūsties. Tikmēr Manfredo sieva Fiora, kas viņu apprecējusi tīri politisku iemeslu dēļ, slepeni satiekas ar savu bijušo saderināto – Alturas princi Avito. Viņi viens otram atzīstas mīlestībā, taču pēkšņi atskan troksnis un Avito paslēpjas. Nācējs ir Arčibaldo: neatrodot Fioru pie sevis, viņš to tur aizdomās par Manfredo krāpšanu. Taču Fiora apgalvo, ka viņa tikai izgājusi ārā, lai sagaidītu savu vīru. Flaminio paziņo par Manfredo ierašanos. Manfredo maigi sveicina sievu, taču viņa pret vīru ir vēsa, kas tikai pastiprina Arčibaldo aizdomas par Fioras neuzticību.

II cēliens

Pils mūra terase. Manfredo, kuru kara taure atkal sauc pie ieročiem, lūdz Fioru māt viņam ardievas no pils torņa ar Manfredo doto segu, kamēr vien viņš būs redzams skatienam. Bet, tikko Manfredo ir projām, pie Fioras ierodas Avito. Fioru ir pārsteigusi laulātā drauga jūtu izpausme, un viņa lūdz Avito pārtraukt abu attiecības. Pie Fioras ierodas kalpone ar Manfredo sūtīto balto segu, un Avito ir spiests doties projām. Fiora kāpj tornī un māj Manfredo ar balto segu, taču Avito atgriežas. Fiora burtiski cīnās ar sevi, nespējot izšķirties starp pienākumu pret vīru un kaisli pret mīļoto. Galu galā viņa padodas Avito vētraino jūtu spiedienam.
Aizmirsušies ilgā skūpstā, abi mīlētāji nepamana Arčibaldo un sarga Flaminio ierašanos. Avito izvelk dunci un metas vecajam vīram virsū, bet Flaminio viņu attur. Savukārt Manfredo, vairs neredzēdams savu sievu mājam no terases, arī dodas atpakaļ, sajuzdams ko nelāgu. Arčibaldo Manfredo pretī sūta Flaminio, un, palicis ar Fioru vienatnē, cenšas izdibināt viņas mīļākā vārdu.
Fiora atsakās to nosaukt, un dusmu lēkmē Arčibaldo Fioru nožņaudz. Kad ierodas Manfredo, vecais valdnieks viņam stāsta par sievas krāpšanu un atzīstas, ka Fioru nogalinājis.

III cēliens

Pils baznīcas kapenes. Tajās dus mirusī Fiora. Avito ieradies, lai atvadītos, un skūpsta Fioras lūpas. Projām iedams, viņš sastopas ar Manfredo, kurš uzdodas par Arčibaldo. Lai atriebtos Fioras mīļākajam, Manfredo uz Fioras lūpām uzlicis indi. Avito stāsta, ka tikai viņš, Fioras mīlestības vergs, pie visa ir vainīgs, un lai Manfredo lemj viņam taisnu tiesu. Taču Manfredo piedod savai sievai, mirstošajam Avito un dodas pie Fioras arī pats, lai viņu noskūpstītu. Parādās Arčibaldo. Redzēdams savu dēlu mirstam, viņa triumfs pārtop izmisumā.