Stāsta Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Gabriels Taivāns

Šodien es aicinu jūs uz pastaigu pa ķīniešu kapiem Manilā, Filipīnu galvaspilsētā. Ķīnieši, kas gadu simtiem dzīvo ārpus Ķīnas, ir ārkārtīgi interesanti antropologiem un vēsturniekiem. Izceļotāju kopienas glabā ļoti senas tradīcijas, kuras viņu vecvecāku dzimtenē var jau būt izzudušas. Kapsēta atrodas tajā Manilas rajonā, ko sauc Tondo. Tie ir kvartāli, kuros kopš seniem laikiem dzīvo ieceļotāji no Dienvidu Ķīnas. Kapsētu apjož augsts mūris, bet ieejas vārtu vidū stāv ķīniešu templis, kurā var ar savu klātbūtni pagodināt Kun Czi (jeb Konfūciju, kā viņu sauc Eiropā), Budu, Krustā sisto Jēzu, Viņa māti Jaunavu Mariju vienlaicīgi. Šajā templī ir redzams, kā ir sajaukusies ķīniešu reliģiskā tradīcija ar to Romas katolisko kristietību, kas pastāv Filipīnu arhipelāgā.

Ieejot kapsētā mēs atklāsim, ka tā nav kapu kopiņu pasaule vecu koku pavēnī. Mēs nonākam rūpīgi plānotā dārgu mauzoleju pilsētiņā.

Pastaigājoties pa tās centrālajām ielām, saprotam, ka villas drīzāki līdzinās tempļiem– gan izmēros, gan skaistumā. Dažus no tiem grezno krusti uz ķīniešu pagodas stilā celtiem torņiem. Dažām kapu vietām ir autostāvvietas, dušas kabīnes, televizori, ledusskapji un dīvāni kur apsēsties. Mauzoleju lepnos, metālā kaltos vārtos ir iestrādātas pasta kastes, kurās var iemest vēstules. Vēstules ir adresētas mirušajiem ģimenes locekļiem.

Iekams palūkoties, ko tad raksta vēstulēs aizgājējiem, ir jāsaprot, kas tie par tādiem kapiem. Un te nu ir vajadzīgs zināt, kādi ir ķīniešu un vispār – Dienvidaustrumu Āzijas tautu ticējumi par pēcnāves eksistenci. Vietējā reliģiskā tradīcija saka, ka cilvēka gars nāves brīdī atstāj ķermeni un turpina dzīvot neredzams turpat blakus.

Mirušā garam ir tādas pašas vajadzības, kā dzīvam: viņš grib iesēsties autiņā un kaut kur aizbraukt, viņš grib nomazgāties dušā un pasēdēt skaistā dārzā uz soliņa. Vienīgais, ka viņu nevar redzēt.

Kad mēs ejam uz kapiem, mēs nesam uz turieni ziedus, kurus noliekam pie kapu kopiņas. Mēs jau vairs neatceramies, ko nozīmē kapu kopiņa un ziedi. Pateikšu priekšā: kapu kopiņa ir Zemes Mātes grūtais vēders, no kura, kā ticēja senie balti, mirušais piedzims no jauna. Ziedi simbolizē to pašu: piedzimšanu no jauna.

Lepnajos mauzolejos kapa vietai blakus tiek pakārti aizgājēju,  parasti laulātu pāru portreti un viņu vārdi, kā arī ir nosaukti aizgājēju lielākie dzīves sasniegumi. Tie ir iekalti sarkofāga ārējā sienā.

Ķīnietis iet uz kapiem ciemos. Viņam ir līdzi ēdiens, kas ir paticis viņa mirušajam ģimenes loceklim, augļi, dzērieni, cigaretes; kapos sanāk daudzi radi – parasti mirušo piemiņas dienā pēc katoļu kalendāra – 2.novembrī. Tur visi sasēžas un līksmi pavada laiku ēdot un dzerot un pieņemot, ka arī mirušie radi ir klātesoši.

Šis ir stāsts par bagātajiem ķīniešiem. Kā ir ar tiem, kuri nevar atļauties tādu pēcnāves greznību?  Alternatīva ir sadedzināt naudu, automobiļus, sadzīves lietas īpašā krāsnī, kas novietota turpat blakus kapa vietai. Minētās lietas nav īstas, bet darinātas no papīra, vai kartona. Arī nauda nav īsta. Kamēr dāvanas liesmo, ģimenes locekļi metas ceļos un deviņas reizes klanās, ar pieri skarot zemi. Tieši tāpat notiek mirušo senču pielūgšana.

Ķīnieši tic, ka aizgājēji palīdz ikdienas lietās, ja tos godina. Ja aizmirst, tad gan var sagaidīt lielas un mazas nepatikšanas, slimības un likstas. Jo mirušie prot arī dusmoties un darīt ļaunu.

Ko tad raksta vēstulēs? Tur raksta par to, ka palicēji pastāvīgi atceras aizgājējus un regulāri veic kowtow, proti, klanās līdz zemei mirušo vecāku mājas altāra priekšā, sirdī pateicas par visu labo un derīgo, ko vecāki snieguši saviem bērniem dzīves laikā. Vēstules vidū sākas runas par tekošajām dzīves problēmām, bet beigās dzīvie lūdz mirušo vecāku palīdzību visos dzīves sarežģījumos.

Kā ar ķīniešu mirušo godināšanu globalizācijas un urbanizācijas apstākļos, piemēram, pilsētā, kad nav kur ierīkot kapsētas, piemēram, pilsētvalstī Singapūrā? Te sākas tradīcijas un modernās pasaules sadursme, bet par to citu reizi.