7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē Rīgas festivāla atklāšanas koncertā "Bezgalības krelles" Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, piedaloties arī sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam un kontrabasistam Viktoram Veļičko, pirmatskaņos astoņu latviešu komponistu jaundarbus, kuru vidū – arī Mārtiņa Viļuma kompozīcija, par ko telefonintervijā plašāk stāsta pats autors.

Inga Žilinska: Jau rīt astoņas bezgalības krelles, astoņas planētas iemirdzēsies dažādu latviešu komponistu pirmatskaņojumos. Starp tiem arī būs tavs darbs. Vai tā bija tava izvēle – planēta Marss?

Mārtiņš Viļums: Man

Sigvards Kļava piedāvāja Marsam rakstīt. Varbūt tāpēc, ka mans vārds ir Mārtiņš? Diezin vai. Tā nebija mana izvēle, bet man šī planēta un tēma der.

Kā tu redzi šo planētu?

Mani saista tieši šis poētiskais līmenis par to, kas ir Marss, kā cilvēki uz to ir skatījušies. Man šķiet, ka bija interesanti pavērot to kā tādu laika labirintu. Vai tas ir Marss, uz kura bija dzīvība? Vai es vēl būšu? Kur vēl būs dzīvība? Vai tās ir atmiņas par to, ka kādreiz ir bijusi dzīvība? Vai tā ir uz Zemes? Varbūt tā ir Zeme, par kuru kādreiz būs atmiņas, kad ir bijusi dzīvība? Un tas viss tādos laika labirintos… Varbūt tas ir par cilvēces eksistenci un pretrunīgumu.

Mēs tiecamies uz skaistumu, uz labo, mēs sapņojam par ziedošiem dārziem, bet tajā pašā laikā apkārt ir asiņaini tuksneši.

Te, manuprāt, ir ļoti labs kodols iekšējām pārdomām par to. Manā versijā tas ir sapņojums ar iekšēju skarbumu un mītu.

Šoreiz tavā darbā ir izmantotas Noras Ikstenas rindas. Kāda ir atšķirība strādāt ar ļoti konkrētu tekstu?

Jā, nu, pirmkārt, atšķirība ir tajā ziņā, ka es vienmēr esmu bijis brīvs tekstu konstruēšanā un rekonstruēšanā. Šajā gadījumā teksts bija dots, bet es tāpat atļāvos dažos posmos kombinēt vārdus dažādās secībās. Saprotams, ka to nevar dzirdēt. Pat vairāk kā tāds rēbuss, kā tāda iekšējā spēle.

Un cik līnijām šoreiz būs jāizseko klausītāja ausij?

Vienai līnijai. Faktūras vienotībai. Dažās vietās mazliet notiek arī atslāņošanās, bet tas tomēr ir vairāk stāstījums nekā kodu faktūra nesadzirdamības līmenī. Tādi šķietami labirinti, cilpojoši laika elementi.

Vairāk – audioierakstā.