"Man ir sajūta, ka Arturs šo koncertu uzrakstījis, patiešām domājot par manu spēlēšanu! Man ļoti patīk tehniskās vietas, bet vēl vairāk – skaistās melodijas, tieši tāpēc es gribēju skaņdarbu no Artura, jo zināju, ka harmonijas un melodijas – tā ir viņa lieta.  Arturs ir tik personīgi strādājis pie šī darba… (..) Jau pirmajā mēģinājumā, kamēr vēl tikai orķestris spēlēja, es zināju – viss koncerts ir skaists," saka pasaulslavenā akordeoniste Ksenija Sidorova par Artura Maskata jauno koncertu, kas rakstīts īpaši viņai. Šovakar tas Ksenijas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Andra Pogas lasījumā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Šo notikumu pirmie varēs izbaudīt tieši "Klasikas" klausītāji.

Maruta Rubeze: Ar Artura Maskata mūziku jums jau izveidojušās ciešas attiecības, un Arturs saka – tā bijusi jūsu vēlme – saņemt no viņa šo koncertu.

Ksenija Sidorova: Tieši tā! Kā akordeoniste, kā māksliniece to izjūtu kā savas dzīves misiju – izvest pasaulē akordeona vārdu ar lielo burtu: lai mums būtu jauns repertuārs, lai vairāk komponistu rakstītu šim instrumentam un ieinteresētos par to. Lai tas skanētu arī uz nopietnas skatuves ar nopietniem mūziķiem. Un man prieks, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šādu darbu ir iestudējis un kopā ar mani šo ceļu izgājis.

Ļoti poētisks ir šī koncerta nosaukums. Tas uzbur tādas asociācijas... Vējš, akordeona plēšas, vējš pāri jūrai...

Tā ir. Kad Arturs pirmoreiz atsūtīja notis, viņš ieteicās – nevajadzētu to nosaukt tikai par koncertu, pārāk sausi skan, un mums bija tāds "zoom session"… No paša sākuma, pirms trim gadiem, komponistam bija ideja par kaut ko spānisku, bet pēc tam viņš tomēr saka – nē, tā ir Baltija. Un es arī esmu pilnīgi par to – tas izklausās pēc mūsu jūras, mūsu dzintara spīduma. Tas ir ļoti skaists un nostalģisks koncerts. Un man kā imigrantei tas ir kaut kā ļoti tuvu dvēselei. Man patīk, ka dažbrīd, kad orķestris spēlē un es sēžu tam centrā, burtiski skudriņas skrien no šīs skaņas – no tā, kā skaņa mani apskauj.

Cik bieži pēdējā laikā jūs vispār ir apskāvušas orķestra skaņas, un kā šobrīd jūtaties, kāda ir koncertdzīve?

Tādā svinīgā dienā kā šī pat negribu domāt par to, kāda realitāte mums apkārt valda. Domāju, visiem māksliniekiem bijis grūti. Dažiem grūtāk nekā citiem. Dažiem koncertu par tiešsaistē nav. Man bija pāris koncertu. Esmu ļoti priecīga, ka man bijis laiks ar savu meitiņu būt kopā – tas bija pozitīvais. Protams, ļoti daudz kas tika atcelts, mainīti plāni, un ceru, ka mēs to visu atjaunosim. Bet viena lieta, ko mēs jau redzam – ka viss ir mainījies. Sākusies kaut kāda jauna dzīve, un nezinu, vai vispār kādreiz atkal būs tā, kā bijis – domāju, ka nē. Būs jauni formāti, bet man ļoti gribētos, lai paliek tā profesionalitāte – skatos, kā cilvēki strādā, kā mūziķi orķestrī vairāk grib spēlēt un mēģināt. Mūziķi ilgojas pēc mūzikas, tas mums ir kā ēst, kā elpot.

Latvija – Spānija. Spānija – Latvija. Kā jūs to sajūtat?

Vēl nezinu, cik veiksmīgs šis tilts man izdevies. Pagājuši četri gadi, kopš ar vīru no Londonas pārcēlāmies uz Spāniju. Tagad mums ir ģimene, esam trijatā. Kad esmu tur, jūtos diezgan spāniski. Daudz kas izrādījies citādādāks, nekā pirms tam biju iedomājusies. Iepriekš par spāņiem domāju citādi, bet reālā dzīve tur nedaudz atšķiras no mūsu priekšstatiem – Spānijas sakarā mēs vairāk domājam par Andalūziju, kastaņetēm, flamenko. Madride ir pavisam citāda – tā ir megapole, bet nav tik internacionāla kā Londona. Varu teikt – tā ir ļoti spāniska pilsēta. Piemēram, Ziemeļspānija ir pavisam citāda un ļoti tuva Baltijai.

Es vēl pielāgojos turienes dzīvei un pagaidām ilgojos pēc mājām. Arī manam vīram ļoti patīk Latvijā, viņš šeit labprāt brauc, kad vien ir iespēja. Pagājušajā vasarā mums paveicās – šeit bijām veselus trīs mēnešus! Tas mums burtiski atvēra acis kā no jauna – cik mums ir skaista daba, labi ēdieni, kas nav tik bieži sastopams citur pasaulē. Cik cilvēki ir dažādi, bet man patīk arī tas.

Ja par spāņiem domājam, ka viņi ir atvērti, tā tīri īstenībā nemaz nav. Mūsu cilvēki ir mazliet introverti, sevī vērsti, rezervēti, bet, ja atveras – tas ir simtprocentīgi...

Jūs esat viena no mūziķēm, kas Baltijā un Eiropā ļāvusi un aicinājusi iemīlēt akordeonu. Liels paldies par to! Bet kā tas ir Spānijā? Varbūt tur akordeonam ir kāda tautiska versija?

Akordeons ir arī spāņu tautas instruments. Es diemžēl nespēlēju tur tik daudz, cik man gribētos – turienes mūzikas vide ir atšķirīga nekā citviet Eiropā. Bet akordeons arī tur ieņem savu vietu, tāpat ir arī laikmetīgās mūzikas mākslinieki, kuri ļoti daudz strādā ar jaunajiem spāņu komponistiem un šo mūziku un akordeona vārdu nes tālāk. Šo instrumentu Spānijā mīl un pazīst. Ja kādam saku, ka spēlēju akordeonu, viņš saka – jā, mana vecmāmiņa vai kāds cits arī to ir spēlējis. Arī mūsdienās var sastapt cilvēkus, kuri to mīl.

Parasti vijolniekiem jautā – kāda meistara instrumentu jūs spēlējat? Vai arī akordeonam ir savi izcili meistari?

Jā, vijolniekiem ir Stradivāri, un visi uzreiz viņu zina. Ar akordeonu gluži tā nav. Mans modelis ir no itāļu ražotāja Pigini, kas dibināts pirms 75 gadiem. Viņi ir vieni no lielākajiem eksperimentētājiem, vienmēr piestrādā pie instrumenta, vienmēr to maina, ievieš kaut ko jaunu, un tieši tas viņiem palīdz būt pirmajiem savā nozarē. Viņi šobrīd ir uzņēmums numur viens, kas ražo akordeonus.

Arfai var pārtrūkt stīga. Klavierēm - iesprūst pedālis. Kas var notikt ar akordeonu?

Tpu, tpu, tpu (smejas). Ar akordeonu var notikt viss – kāda podziņa palikt iekšā iespiesta. Tas ir normāli, ja instrumentam kaut kas notiek. Tāpat tas ir jāskaņo. Man, piemēram, pašlaik būtu jāveic skaņošana, kas nepieciešama reizi divos gados – tas atkarīgs no tā, cik koncertu tiek spēlēts un cik bieži tiek spēlēts, piemēram, ar orķestri, jo tad skaņa ir mazliet skaļāka – ar lielāku spēku radīta. Vienkārši jāiziet tāda pārbaude kā cilvēkam pie daktera. Reizi gadā būtu labi, bet man vēl nav iznācis līdz skaņotājam aizbraukt, jo viņš ir Spānijas ziemeļos. Tā nav katrā pilsētā pieejama lieta.

Cik jaunās, laikmetīgās mūzikas ir jūsu repertuārā? Kā jūs to izjūtat?

Labs vārds – kā to izjūtu... Ja gribu kaut ko jaunu savā repertuārā ieviest, dažreiz tas ir pārlikums, dažreiz – kaut kas jauns uzrakstīts: ja man tas ļoti patīk, es to iemācos. Ja kāds komponists grib kaut ko uzrakstīt, mēs runājam, kā mums pietrūkst repertuārā. Laiku pa laikam kaut kas jauns tiek atsūtīts, tā ka visu laiku repertuārā man ir kaut kas no jauna, un man tas ļoti patīk, tiešām. Ir jauni komponisti, kuri iedvesmojas no akordeona – es pat viņus nekad dzīvē neesmu sastapusi, bet internetā ir ļoti daudz informācijas, kā var ātrāk tikt pie šī cilvēka.

Daudziem jūs esat neaizmirstama Karmena. Tāpat kā Elīnai Garančai – viņai var būt neskaitāmas lomas, bet daudzi viņu vēl aizvien uztver kā Karmenu. Kā jūs jūtaties šajā Artura Maskata jaundarbā? Kas jūs esat šajā stāstā?

Jūtu, ka viņš to ir uzrakstījis, patiešām domājot par manu spēlēšanu! Man ļoti patīk tehniskās vietas, bet vēl vairāk – skaistās melodijas, tieši tāpēc es gribēju skaņdarbu no Artura, jo zināju, ka harmonijas un melodijas – tā ir viņa lieta. Viņš ir uz maniem koncertiem nācis un kaut kā tik organiski sarakstījis šo darbu, ka ceru – arī citi akordeonisti to spēlēs un par to ieinteresēsies. Esmu pārliecināta, ka tas turpinās dzīvot.  Ļoti ceru nospēlēt tā pirmatskaņojumu arī citur, un novēlu, lai arī jaunieši to paņemtu.

Arturs ir tik personīgi strādājis pie šī darba… Viņam nebija tik viegli – es  zinu, cik ilgu laiku aizņēmusi rakstīšana, cik ilgs periods bija gan viņam strādājot, gan man – to gaidot.

Līdz pašam pēdējam mirklim nezināju, kā tas būs... Bet jau pirmajā mēģinājumā, kamēr vēl tikai orķestris spēlēja, es zināju – viss koncerts ir skaists.