"Rīta regtaima" laikā turpinām gatavoties "Lielās mūzikas balvas 2023" pasniegšanas vakaram. Šoreiz laiks nominācijai "Gada jaundarbs", kam izvirzīts Andra Dzenīša Ceturtais stīgu kvartets "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus", Voldemāra Johansona "Hromosfēra" un Jura Karlsona Simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…".

Noklausīties un izvērtēt šos darbus Inga Saksone aicināja vizuālo mākslinieci Kristu Dzudzilo:

Inga Saksone: Dodoties uz koncertu un uzzinot, ka šajā koncertā būs jaundarbs un varbūt ir zināms arī komponists, – kādas ir gaidas vai sajūtas, vai vēlmes – vai lai tevi pārsteidz vai lai turpina savu ierasto rokrakstu?

Krista Dzudzilo: Droši vien, ka ir dažādi. Konkrēti šos visus trīs es zinu. Man šķiet, ka labi zinu. Ja komponistu nezinu, manī ir liela ziņkārība –  tādā ziņā, ka gribu iepazīties. Bet tad, kad esmu iepriekš jau viņu klausījusies, laikam man gribas satikties arī vēlreiz. Es laikam gaidu, ka atpazīšu kādu grimasi skaņdarba sejā vai ķermenī, ko jau attālināti zinu. 

Un tad, ja koncertā ir šis pārsteigums –  vai ir interesanti uzzināt, kādēļ? Vai ir meklējamas kādas saknes, no kurienes tas nāk?

Jā, protams, it īpaši, ja skaņdarbs ar mani rezonē. Tad jā. Ja nē, tad es pieņemu, ka šis ir noticis, esmu bijusi daļa no šī notikuma, bet tas kaut kā aizplūst tālāk. Lielākoties gan, man šķiet, es neesmu droša, ka tāda pilnīga valodas izmaiņa ir iespējama.

Tu kaut kur tomēr dzirdi vai jūti noskaņu vai krāsu, pat ja viņš ir ļoti atšķirīgs vai tas ir citas formas darbs. Visiem šiem trijiem [nominantiem], man šķiet, ir daudz viņu pašu, daudz atpazīstamā.

Pirmais jaundarbs – Andris Dzenītis "Ceturtais stīgu kvartets "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus". Kas ir tas, ko var sagaidīt no Andra Dzenīša? Varbūt šajā gadījumā bija kas pārsteidzošs?

Jāatzīst, ka neesmu dzirdējusi ārkārtīgi daudz viņa darbus, lai gan šķiet, ka viņš ir bagātīgi atskaņots komponists. Kopumā biju ārkārtīgi priecīga. Man šķiet, ka tas ir ļoti, ļoti skaists darbs. Lai gan runāju par pārsteigumu (ka man tas nepatīk), sākot skanēt darba pirmajai daļai, man šķiet, ka biju pārsteigta par to, ka viņš ir izteikti manā priekšstatā – latvisks, kurā ir tādas skumjš smaids, viņš tajā darbā ir tāds „šausmīgi” maigs un mīlošs. Ļoti patika arī izpildījums – tas ir tāds smalks un gudrs. Man arī patīk stīgas, stīgu kvarteti, kas ir klasiska forma, bet tajā ir kaut kas jaunatklājams – ar to, ka instrumenti tik skaisti savā starpā sarunājas. Noteikti ir interesanti pašai minēt, kurš instruments ir kurš. Smieklīgi, bet tā ir. Tur ir kaut kas cilvēcisks.

Visos šajos darbos ir noteikts cilvēcisks apmērs. Es domāju par to, kāpēc man tāda sajūta rodas, un tas varētu būt saistīts ar to, ka stīgu instrumentiem ir lociņš, kuru tu kustini – tā ir tāda elpas analoģija. Instruments pats dabīgi elpo.

Un šajā skaņdarbā tas noteikti atbalsojas vai pastiprinās, vai arī apļa struktūra, kur tu sākumā izej un beigās tas ir dekonstruētā formā, jau kā izšķīšana klusumā. Bet skaņdarbs pilnasinīgi ieelpo, un iznāk gaiss ar nopūtu. Man ārkārtīgi patika specifiskie abu daļu sākumi, tie bija neticami skaisti. Pat elpu aizraujoši skaisti. Gan skaņdarba sākuma daļa, gan otrās daļas sākums, kurš ir tik maigs un tik mierīgs, un tik, gribas teikt... apaļš (pasmaida). Es nezinu, vai viņš ir apaļš, bet tāda man ir analoģija.

Voldemāra Johansona piedāvātajos skaņu piedzīvojumos ir daudz nezināma, neparasta un, ieejot skaņu kupolā un dzirdot, ko ir iespējams panākt ar dažādu skaņu avotu pārvietošanos telpā, var sasniegt pavisam citādāku iespaidu.

Jāatzīst, ka man mūzika ir ārkārtīgi būtiska. Šķiet, ka es klausos diezgan daudz – gan ierakstu formā, gan dzīvē. Bet Johansona mūzika (kaut kādā mērā tas droši vien saistīts ar to, ka esmu no laikmetīgās mākslas un no laikmetīgā teātra) – tā liekas dzirdēta vai iekļaujoša, vai radniecīga tam, ko es daru. Arī, lielā mērā pazīstot Johansonu caur darbu "Slāpes", tā telpa, vislabākajā ziņā (es ceru, ka tas nenolasās kā jebkāda veida kritika) man šķiet, ka vecs cilvēks ir ainava.

Tur ir vecs cilvēks, kurš ir piedzīvojis ainavu. Veidojas analoģija ar cilvēku. Johansona darbs man likās kā pazīstams cilvēks.

Es pēc tam gan diezgan daudz skatījos, mēģināju atrast, cik darbs ir garš, kas ir tas, kā viņš būvē šo elektroniku. Skaidrs, ka tur ir jābūt strukturālam principam, kā viņa rodas, vai tie ir vienkārši skaņas meklējumi vai tas ir kaut kas, ko viņš pārveido. Kaut ko es atradu – tas nav tas, ko es tur dzirdēju, bet bija interesanti. Bija, protams, žēlums par to, ka ir skaidrs – ieraksta formā es nedzirdu viņu pilnā apjomā. Milzīgs aspekts ir tas, kā tas ir piedzīvots konkrētajā veidā, kam viņš arī ir rakstīts. Bet, neatkarīgi no tā, tas ir milzīgs notikums. Ārkārtīgi priecīgi, ka elektroniskā mūzika ir līdzās tādiem akadēmiski klasiskiem darbiem. Tai leģitīmi tur ir vieta, ka darbam ir vieta laikmetīgās mūzikas kontekstā. Par to es esmu absolūti laimīga un saku – jā, tas ir priecīgs notikums.

Jura Karlsona "Noslēpumainais dārzs" rakstīts simfoniskajam orķestrim. Kādos noslēpumos viņš mūs ved?

Man atkal jāsaka, ka brīnišķīgos. Arī šis darbs – katru reizi biju atvieglota un priecīga, ka visi darbi, kas man jāklausās, man patīk un viņi ir gandarījoši. Klausoties šo darbu, man atausa ļoti daudz, pilnīgi personīgu, absolūti subjektīvu mūzikas pieredžu, labā ziņā.

Šķiet, ka viņš ir ļoti tēlains, bet labā ziņā. Nevis kā naratīvs, kas liek kaut ko just vai stāsta, tas tā nav – viņš vienkārši ir tēlains un rada man sajūtu, ka es kaut kur dodos. Vai arī mani ved, un ir patīkami tikt vestam.

Man liekas, viņš ir jautājošs. Tur ir daudz tādu, jā, skaistu jautājumu. Viena no pavisam personīgām mūzikas pieredzēm ir caur kino, kas ir Nino Rota. Lielā mērā tas droši vien ir saistīts ar to, ka mūzika ir skaistā veidā stāstoša. Es ceru, ka tas nekādā formā neaizvainotu vai nesāpinātu komponistu, bet it īpaši, runājot par stīgām. Tās šķita norādošas, tās tā kā aicina, saistībā ar kino – ka ir kameras kustība. Ka stīgas man norāda, uz ko skatīties vai kam pievērst uzmanību. Ļoti skaista ir arī paša darba attīstība – brīnišķīgs darbs! Ļoti patika izpildījums ieraksta formā, gribētos dzirdēt to arī dzīvē. Īpaši sanāca pievērst uzmanību rotaļīgumam – rodas analoģijas ar skaņdarbiem, kuri man ir patikuši. Vietām bija arī montāža, kur parādījās ļoti skaidra ielēkšana pilnīgi citā sajūta, radikālā variantā, piemēram, kā Stravinskim, kam tas ļoti skaidri "montējas", viena daļa liekas kā kino. Man patīk tas, ka tik skaidri nomaina apstākļus, KAS ir jādzird vai kas ir jāklausās, skaisti!

Ik pa laikam kāds no komponistiem saka, ka nu jau pietiek, nu jau daudz ir uzrakstīts! Kā rosināt turpināt un meklēt kaut ko jaunu?

Nu, kā?! Tas ir tā kā dzīvot! Kā var pietikt dzīvot, tas nav iespējams! Nē, tas ir tik skaisti! Vajag noteikti radīt. Vismaz noteikti viens klausītājs būs zālē vai ierakstā.