7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē Rīgas festivāla atklāšanas koncertā "Bezgalības krelles" Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, piedaloties arī sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam un kontrabasistam Viktoram Veļičko, pirmatskaņos astoņu latviešu komponistu jaundarbus, kuru vidū – arī Santas Ratnieces kompozīcija, par ko telefonintervijā plašāk stāsta pati autore.

Liene Jakovļeva: Vai atklāsiet, kā tikāt uzrunāta rakstīt jaundarbu šim koncertam?

Santa Ratniece: Tas bija nu jau pirms vairākiem gadiem, kad man piezvanīja Sigvards Kļava, izstāstīja par šo ideju un atklāja, ka no Noras Ikstenas top skaistas dzejas rindas. Nākamajā gadā viņš man sāka šīs dzejas rindas sūtīt: un ne tikai vienu vien – pat divas bija veltītas Venērai. Taču man vajadzēja izvēlēties tikai vienu. Jā, tas viss nāca no Sigvarda – pirms daudziem gadiem.

Tātad konkrētās planētas izvēle nebija jūsu ziņā? Jo Andris Dzenītis Klasikai stāstīja, ka viņam piedāvātas trīs planētas, un viņš uzreiz ķēries pie Neptūna. Jums Venēra tika ielikta jau rokās? 

Jā.

Sigvards toreiz teica pa telefonu, ka Venēra – tā esmu es…

Kāda bija Venēra jūsu priekšstatos vēl pirms tam, kad ķērāties pie jaundarba, un vai tā kaut kādā veidā pārvērtās, mūzikai topot un nu jau gatavai esot?

Debesjumam savā mūzikā esmu pievērsusies diezgan daudz – gan mirstošām zvaigznēm, gan klavesīnam, gan orķestra mūzikā, gan ērģelēm. Tā ka

daudz esmu skatījusies debesīs un sapņojusi, bet kaut kam tik lielam kā Venēra – veselai planētai – pievērsos pirmo reizi.

Sākumā tā bija neizzinātā pasaule, un tad pamazām, pamazām... Venēra man uzreiz asociējās ar kaut ko ļoti karstu, jo uz Venēras ir ļoti, ļoti karsts. Iedvesmoja arī krāsa – tai ir tāda pērļaini balta krāsa pat ar tādu kā dzeltenīgu nokrāsu, ko veido mākoņi, kas vienmēr ir apkārt Venērai un nekad neizklīst. Un vēl tas, ka Venēra no visām planētām ir vistuvāk Saulei, turklāt tā ir trešā gaišākā aiz Saules un Mēness. Tā kā visa iedvesma gāja gaismas un karstuma virzienā.

Vai Venērai ir arī līdzās stāvoša mīlestība? Jo Noras Ikstenas tekstu rindās vairākkārt parādās vārdiņš "mīla".

Protams, no mitoloģijas zinām par mīlas dievieti Venēru. Bet

Noras Ikstenas dzeja man likās tik ļoti trausla un netverama, ka šeit esmu domājusi par absolūto mīlestību. Par tādu, kas ir nevis starp cilvēkiem, bet kas vienkārši ir izplatījumā – tā piedzimst par mīlas gaismu.

Visu šo skaņdarbu veidoju kā mīlas dziesmu.

Vairāk – audioierakstā.

***