No 1. septembra Pārventas bibliotēkā Ventspilī klausītājus aicina koncertcikls-saruna „L. van Bēthovens 2020.–2027. Tikai viena sonāte un..” Tie būs pieci koncerti, kuru centrā - Ludvigs van Bēthovens, atšķirīgas būs programmas un viesi - domubiedri mūzikā.

Tas ir pianista un mūzikas pētnieka Franča Gaiļus izlolots projekts, kura pirmajā vakarā skanēs tikai L. van Bēthovena mūzika, aptverot viņa daiļrades 25 gadu periodu (1783–1808). Sākot ar vienu no pirmajiem izdotajiem skaņdarbiem, uzrakstītu 11 gadu vecumā, pārejot uz viņa vienīgo sonāti klavierēm četrrocīgi un koncertu noslēdzot ar vidējo no piecām čellsonātēm Lamažorā op. 69, kuru atskaņos Sana Villeruša un Tomass Ančs.

Otrs cikla koncerts 11. septembrī sola tikšanos ar komponistu Andreju Selicki, kā arī Arvo Perta mūziku līdzās L. van Bēthovena darbiem.

Plašāk - sarunā ar pianistu Franci Gaiļus.

FG: Koncertcikla ideja radās nejauši. Tā ir zīmīga lieta, ar ko ir sastapies ikkatrs – ir idejas, kuras pats neiniciē, tās vienkārši nāk no augšas vai no kādas personas, kas ar viņu sarunājas, kad dzīvē sarunāties vairs nav iespējams. Nelielai atkāpei, sarunās ar sievastēvu Māri Villerušu par mūziku un ne tikai, viņš pieminēja arī mīlestību un nepārvaramo Bēthovena spēku. Tajā laikā biju diezgan skeptisks – jaunībā jūra līdz ceļiem un tu domā par citām lietām, it kā lielākām. Bet augot, dienām ritot un Mārim aizejot, man tas pēkšņi iesita kā ar bomi pa pieri. Māris teica – tev tas ir jādara, tu taču tagad jūti, ka Bēthovenam ir ja ne lielākais svars, tad ļoti, ļoti liels. Sākot to studēt un pievēršoties sīkāk kā skolā, pa vienai lapiņai – tā ir pilnīga taisnība. Es esmu aizgrābts ar šo ideju un pateicīgs šīm sarunām ar Māri.

Kas Jūs pašu uzrunāja Bēthovena mūzikā? Tā ir tik dažāda – kamermūzika, simfoniskā mūzika, klaviermūzika, un Bēthovena personības spēks spēj uzrunāt daudzus. Bet kas bija Jūsu atslēga?

Skatoties no klavierspēles viedokļa, sonātes žanrs ir vienīgais Bēthovena dzīvē, kas nosedz visus viņa darbības posmus no bērnības līdz vēlīnajam periodam – pēdējo sonāti viņš raksta piecus gadus pirms nāves un pirmo - vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā. Tā ir lieliska laboratorija. Vēl viens aspekts – mēs pašreiz dzīvojam laikā, kad draugi atkal jāatrod un ceļi jāmeklē, un šis projekts arī saucas „Draugi vai domubiedri mūzikā”, un tiem nav obligāti jābūt mūziķiem. Satiekoties ar Bēthovenu viens pret vienu, tu satiecies ar nemirstību. Ar katru lappusi, kuru viņa mūzikā lasu, satikšanās ar nemirstību ir ļoti izteikta. Ir vērts pieminēt Hansa fon Bīlova citātu – „Visi Bēthovena darbi ir klavierspēlētāju Jaunā Derība”. Es arī savā ziņā šobrīd esmu māceklis, jo mūsu ģimenē tas tiek piekopts, mēs to mācāmies. Lasot psalmus un salīdzinot lietas Vecajā Derībā un Jaunajā, tu saproti, ka Bahs un Bēthovens tur ir neizbēgami. Esot mūziķim, kurš, paldies Dievam, nav mainījis profesiju, ir ļoti skaista sajūta, ka, nenoejot no sava mērķa, sastopies ar uzdevumu, kurš saistīts ar šiem abiem ģēnijiem, šajā gadījumā Bēthovenu.