Ceturtdienas vakarā tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas "Klasika" piedāvāja pasaules operdīvas Elīnas Garančas solokoncertu kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri un diriģentu Karelu Marku Šišonu. Vakara programmā - skaistākās opermūzikas lappuses, bet koncerta starpbrīdī - Intas Zēgneres saruna ar māksliniekiem.

Bet vakar Baltajā namā notiekošajā preses konferencē Elīna Garanča neslēpa: "Patiešām neticami, ka jau tik daudz gadu pagājis kopš mūsu pēdējā koncerta, kas mums ar Karelu bija īpaši emocionāls ģimenes apstākļu dēļ - pašlaik atgriežamies brīnišķīgā, saulainā pavasara periodā. Pavasaris ir viens no maniem mīļākajiem laika periodiem šeit, Latvijā, un esam to atveduši līdzi, lai visiem ir priecīgāk nedaudz ap sirdi. Gaidu ļoti šo tikšanos ar klausītājiem, jo īpaši tāpēc, ka kovidlaikā mums visiem iznāca paklusēt. Pa šiem gadiem ir daudz kas noticis arī mūsu dzīvē. Tīri vokāli man parādījies jauns repertuārs, pamainījušās šādas tādas tehniskās lietas, un vienmēr ir tāda sajūta, ka jābrauc uz mājām un jāatrādās - jāparāda, kurā virzienā balss ir attīstījusies. Gribas satikties ar klausītājiem tiešajā kontaktā."

Dziedātāja smej: "Nu jau pēc divdesmit gadu sadarbības varu teikt, ka man ir lielisks partneris, uz kuru varu paļauties - jau no rīta viņš ļoti labi zina, kā man būs vakarā! Tas ir milzīgs atbalsts un palīdzība, lai šāda veida lielie Gala koncerti izdotos tā, kā iecerēts. Mecosoprāna repertuāram savā ziņā repertuārs ir diezgan limitēts, un līz ar to, ka Latvijā ļoti daudzus koncertus esmu jau dziedājusi, ir grūti šo un to neatkārtot. Parasti šādos koncertos vienmēr mēģina salikt tādu programmu, kas varētu atklāt gan maksimālo vokālo potenciālu, gan dažādas stilistikas mūziku, kas varētu apmierināt mūzikmīļus. Ir gan ļoti klasisks repertuārs, gan otrajā daļā - ne tik klasisks. Katrā gadījumā katrs no darbiem gan no mecosoprāna, gan daļēji arī soprāna repertuāra man ir ļoti tuvs. Ceru, ka tieši šī daudzveidība no liriskā uz dramatisko repertuāru, no augšējā reģistra uz apakšējo parādīs arī to, kas ar mani noticis kopš pēdējā koncerta Rīgā."

Runājot par dramatiskajiem notikumiem Ukrainā, Elīna Garanča neslēpj: "Varu viennozīmīgi teikt, ka no 24. februāra pirmās dienas noteikti vairāk laika pavadīju telefonā vai internetā - lai vispār saprastu, kas notiek. Tobrīd man uzstāšanos nebija, bet es arī nebūtu varējusi uzstāties - jo šoks un emocionālā bezspēcība vismaz manā gadījumā viennozīmīgi neļautu iziet uz skatuves un vienkārši trallināt. Tajā pašā laikā kopš 24. februāra man bijušas uzstāšanās, pēc kurām cilvēki nākuši pie manis un teikuši, ka viņiem ir tik ārkārtīgi svarīgi dzirdēt manu balsi, dzirdēt mūziku dzīvajā, lai kaut uz mirkli vai nu aizmirstos, vai arī mēģinātu savienoties ar kaut ko garīgi augstāku un rast atvieglojumu ikdienas realitātē. Ir ārkārtīgi grūta šī situācija... Tāpēc ar to, kas mēs esam, mēģinām  dot cilvēkiem kaut uz mirklīti pozitīvas emocijas, uzrunāt viņus emocionāli un psiholoģiski. Uzrunāt ar to, kas mēs esam. Jo mēs nevaram braukt un karot, bet varam ar balsi izteikt savu viedokli."

Runājot par saviem radošajiem nākotnes plāniem, dziedātāja uzsver: "Mans Everests ir Amnerisas loma, kuru līdz šim vēl neesmu nodziedājusi. To esmu nolikusi kā galamērķi savai attīstībai un esmu jau teikusi un uzskatu arī šobrīd: tajā mirklī, kad es to nodziedāšu - un man pat nav tik svarīgi, kurā teātrī es to dziedāšu - patiesībā es varētu arī beigt dziedāt vispār, jo būšu savu galamērķi sasniegusi. Bet kaut kā sanāk, ka visu laiku tā Amnerisas lomas debija tiek pārcelta - vai nu sakarā ar pandēmiju vai citādām izmaiņām repertuārā. Varbūt tas ir zināms likteņa izaicinājums? Protams, ir arī citas partijas. Pēdējā laikā man parādījies arī Vāgners, par ko pirms 15 gadiem pat savos lielākajos sapņos nedomāju: pēc "Parsifāla" izrādes nākamajā gadā būs Venus "Tanheizerā". Ir arī Azučenas partija pēc kādiem pieciem gadiem jauniestudējumā. Ir, protams, tādas partijas kā Eboli vai Santuca, kuras vēl nav dziedātas tik daudz. Man ļoti gribētos arī izveidot programmu ar Džordža Gēršvina un Kola Portera dziesmām, kas būtu tāds krosovers, jo šī mūzika mani vienmēr ir interesējusi un patikusi. Vēl, protams, jāmēģina pēc divu gadu ilgās pandēmijas sagrābt to, kas ticis pārcelts, pārcelts un pārcelts. Tā ka šis gads un vasara būs ļoti saspringta. Bet, protams, ir prieks, ka mēs varam darboties! Pēc mana vīzijas man atlikuši desmit gadi. Tāpēc tagad mans "pedālis" ir grīdā - daru visu, ko vēl varu paspēt izdarīt."