Festivāla WINDSTREAM atklāšanas koncerta 20. martā klausītāji varēs baudīt gaumīgu akadēmiskās un džeza mūzikas eklektiku. Pirmo reizi Latvijā viesosies un pie orķestra “Rīga” un bigbenda diriģenta pults stāsies pasaulē pieprasīts džeza mūziķis no Vācijas – Štefens Šorns (Steffen Schorn). Viņš ir plaši pazīstams kā zemo koka pūšaminstrumentu speciālists, saksofonists, komponists, diriģents un pedagogs. Kā diriģents, komponists, aranžētājs un arī saksofonists viņš ir sadarbojies ar visiem Vācijas radio bigbendiem: WDR, NDR, HR un SWR un citiem starptautiski nozīmīgiem orķestriem un ansambļiem. 

Pirms koncerta aicinājām Štefenu Šornu uz nelielu sarunu.

Inga Žilinska: Zinu, ka Rīgā esat pirmo reizi, bet vai Baltijā esat viesojies?

Štefens Šorns: Paldies par ielūgumu, priecājos būt Rīgā. Esmu viesojies pie Viļņas Mūzikas akadēmijas orķestra un vairākkārt kopā ar savu duetu pabijis Tallinā. 

Ko jūs zinājāt par Latviju pirms viesošanās šeit?

Zināju Robertu Martīni, jo viņš viesojās pie mums Nirnbergā, zināju, ka Latvija ir daļa no Baltijas valstīm, kā arī biju dzirdējis, ka Latvijā ir spēcīgas dziedāšanas tradīcijas, un draugi no Norvēģijas zināja teikt, ka Rīga ir ļoti skaista pilsēta, īpaši vasarā, un man ļoti patīk atrasties pie ūdeņiem. 

Cik daudz mūzikas instrumentu jūs pārvaldāt?

Pamatā spēlēju saksofonu un esmu iecienījis zemos tembrus. Ilgus gadus spēlēju baritona saksofonu, tad basa, kontrabasa un subkontrabasa saksofonu. Līdzīgi ir ar flautām – basa flauta, kontralta flauta, kontrabasa flauta, arī klarnete, basklarnete, kontralta klarnete un kontrabasa klarnete – pamatā fokusējos uz šiem instrumentiem. Taču spēlēju arī klavieres un mazliet čellu, ko spēlē mana sieva, jo man patīk tā skanējums. Šobrīd esmu sācis apgūt metālpūšaminstrumentu saimes instrumentus, bet – ir vajadzīgi gadi, lai uzaudzētu muskuļus. Man patīk arī sitaminstrumenti un bungas, bet pamatā spēlēju kokpūšaminstrumentus. 

Kāpēc izvēlaties tieši zemos tembrus?

Man patīk to skaņa! Gadiem ejot, esmu sapratis, ka tā man palīdz “sazemēties”.

Man ir ātrs un ass prāts, bet zemie tembri to palīdz līdzsvarot. Vēl man ļoti patīk spēlēt basa funkciju skaņdarbā, īpaši improvizētajā mūzikā, kur bass lielākoties nosaka skaņdarba virzību. Pie kam – jo zemāks tembrs, jo tam krāšņāka virstoņu rinda.

Īpaši izteikti tas novērojams tieši koka pūšaminstrumentiem. 

Kurus no tiem dzirdēsim koncertā Rīgā?

SŠ: Esmu paņēmis savu slepeno mīlu – saksofonu do skaņojumā – tas ir kaut kas starp alta un tenora saksofonu. Instruments bija populārs 20. gadsimta 20. gados – šis konkrētais ir gatavots 1924. gadā un ir simtgadnieks ar ļoti līdzenu skaņu. Būs arī mana basa flauta, klarnete un kontrabasa klarnete, ko esmu saremontējis un sagatavojis koncertam tepat Rīgā, un gaidu, kad saņemšu savu bagāžu, jo tajā ir instrumenta iemutis. 

Kontrabasa klarnete – varat pastāstīt par to vairāk?

Tā ir divas oktāvas zemāka par klarneti, vienu – par basklarneti. Ir koka un metāla kontrabasa klarnetes, manējā ir no metāla, tamdēļ tai ir ļoti izteiksmīga, ne apaļa un dūmakaina skaņa. Tā pat var aizstāt elektrisko ģitāru, ja vēlaties. Es spēlēju arī tubaksu – ļoti zema tembra saksofonu, tas tika izgudrots tikai 1999. gadā. Tas ir skaļāks par kontrabasa klarneti, tamdēļ otro noliku mazliet malā. Bet šis ir labs brīdis, lai to atkal sagatavotu koncertam. Bet tubakss ir darinājums no tubas un saksofona, jo šis instruments skan ļoti zemu. Pēc skata tas nav lielāks par baritonsaksofonu, vienīgi tā piltuve ir izstieptāka un šaurāka. Tas nav skaļš, bet toni var labi fiksēt, bieži tiek pielīdzināts kontrafagotam. Bet ar tubaksu ir grūti ceļot. 

Mums jāparunā arī par programmu, jo tā abās no koncerta daļām būs atšķirīga, kā arī sastāvi būs dažādi. 

Orķestris “Rīga” ir pūtēju orķestris, man ļoti patīk tā skaņa, jo esmu uzaudzis pūtēju orķestrī, spēlējot klarneti. Bet otrajā daļā dzirdēsim bigbendu – bass, bungas, ģitāra, un saksofoni, kā arī daži kokpūšaminstrumenti. Tie būs tie paši mūziķi, tikai viņu uzdevumi abās koncerta daļās atšķirsies. Programma būs jaukta. Atklājot Pavasara festivālu, nolēmu iekļaut Astora Pjacolas “Adios Nonino”, Dana Vilsona Trompetes koncertu, kam ir trīs daļas, kā arī Simfoniskās dejas no manas operas “Kamilla Klodēla” (Camilla Claudel).

Sākoties koronas vīrusam, man izdevās realizēt senu sapni un pabeigt operu, ko veltīju ģeniālajai franču tēlniecei Kamillai Klodēlai, viņas dzīve bija traģiska. Šo operu arī ierakstīju un, tā kā tā ir tuva manai sirdij, izveidoju deju versiju pūtēju orķestrim.

Līdzīgi kā Gēršvina “Vestsaidas stāsts”. Šis ir pavasara festivāls, un tam piederas gaiša mūzika. Kamillai Klodēlai patika daba, esmu no viņas iespaidojies, rakstot dejas.  

Otrajā daļā būs mana mūzika – džeza klasika un vēl pāris īpašu skaņdarbu, no kuriem gribētu minēt darbu “No kurienes tas nāk” – tas veltīts sirdssiltam cilvēkam, brazīļu mūzikas ģēnijam Ermeto Paskvālem, kurš sacerējis vairāk nekā desmit skaņdarbu, mēs spēlējām kopā 20. gadsimta 90. gados. Viņa mūzikā būs jūtama Brazīlijas daba, džungļi. Un tad vēl skanēs viena melodija – “Vēja acs”, kas veltīta vienai no pasaulē skaistākajām brigantīnām ar šādu nosaukumu – interesanti, ka pirms koncerta Rīgā biju uz kuģa un pēc nedēļas atkal kuģošu.