Andris Dzenītis, Latvijas Mūzikas informācijas centra direktore Ināra Jakubone un Ilze Medne atskatās uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Normunda Šnē koncertu "Krievu mūzikas pērles", festivāla Saxophonia atklāšanas koncertu, kurā Liepājas Simfoniskais orķestris muzicēja Kaspara Ādamsona vadībā, kā arī Pētera Vaska autorkoncertu, kurā piedalījās flautiste Dita Krenberga un klavieru kvartets RIX. Īsa replika arī par Antonio Vivaldi mūziku čellista Denisa Severina un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu priekšnesumā.

 

 

"Krievu mūzikas pērles"

Ināra Jakubone visupirms uzslavē Normundu Šnē par programmas izvēli. "Viņš sāka ar milzīgo Lielo Nezināmo pārsteigumu - Sergeja Prokofjeva Otro simfoniju, kas burtiski pienagloja pie krēsla, bet noslēdza ar Dmitrija Šostakoviča Čellkoncertu, kas uzskaņoja domāt par visu dzirdēto: par to, kas palika nepateikts, par to, kas palika aiz notīm."

Andrim Dzenītim programmas secība sagādājusi mazāku pārsteigumu: "Tehniskās prasības, ko simfonija izvirza mūziķiem, ir ļoti augstas. Simfonijas ietvērums koncerta sākumā ir loģisks – lai uzturētu spēju adekvāti nospēlēt, jo vēlāk tas varētu nākties grūti. Bet – jā, bija sajūta kā iesēsties ātrā, rūcošā Ferrari, aiznesties tālu un tad bremzēt. Arī orķestris Prokofjeva simfonijā sevi parādīja no vislabākās puses."

Ilze Medne visaugstākās uzslavas velta Normundam Šnē, kurš tik precīzi izlasījis simfonijas būtību un tikpat precīzi to sniedzis klausītājiem, kā arī atgādina: šī simfonija ir īpatnēja savā uzbūvē, tai divas lielas, kontrastējošas daļas, kurās reizēm Prokofjevs pat nav atpazīstams.

"Pirmā daļa – tāds avangards, ka jādomā: ko gan mēs šodien saucam par modernismu un avangardismu? Otra lieta: aizdomājos par mūzikas genofondu. 20. gadsimta sākumā komponisti bija tik spēcīgi, tik stipri, turklāt atradās tik tuvu lielajiem orķestra meistariem, kas deva viņiem lielu atvēzienu, strādājot ar orķestri. Un kā ir šodien ar šiem "uztura bagātinātājiem"? Kā ar mūzikas genofondu?" – uz šādu pārdomu viļņa noskaņota Ināra Jakubone. Andris Dzenītis viņu papildina: "Tāpēc var tikai pabrīnīties, ka Igors Stravinskis Prokofjevam šīs simfonijas sakarībā savulaik pārmetis Musorgska patētiku un Rimska-Korsakova rusicismu. Nu, nesaskatu tur neko tamlīdzīgu! Tas ir īsts avangards!"

Bet kādas atskārsmes sniedzis krievu komponists Pāvels Karmanovs, kura opuss "Divkāršais dubultkoncerts" skanējis koncertā? "Viņa kontekstā sev definēju zināmas līdzības ar vienu labi zināmas latviešu operas nosaukumu - "Dievi un cilvēki". Sapratu, ka arī mana attieksme turpmāk būs šāda: Šostakovičs un Prokofjevs – tie ir tie dievi, kamēr Karmanovs – cilvēks. Ja vien es būtu paklausījusi Paula Dambja ieteikumam un savulaik aizgājusi studēt kompozīciju, arī es tādu mūziku varētu uzrakstīt," pasmaida Ināra. Ilze tikām piezīmē, ka "bija spēle, bija prieks, bija ļoti daudz nošu".

Bet Andris Dzenītis savās pozīcijās ir viskritiskākais: "Ja nebūtu izlasījis nelielo fragmentu no viņa intervijas, iespējams, būtu citādi. Taču ar saviem izteikumiem par laikmetīgo mūziku un sevis slavināšanu viņš diemžēl zaudējis cieņu manās acīs. Nezinu, kāpēc visa avangardiskā mūzika būtu jāmet pār vienu kārti. Prokofjeva un Šostakoviča mūzikā ir saturs, bet Karmanova gadījumā – tā ir mūzika par mūziku."

Trešais skaņdarbs programmā – Dmitrija Šostakoviča Čellkoncerts, kurā solists bijis Aleksandrs Kņazevs. Andris to daudzkārt klausījies Mstislava Rostropoviča interpretācijā, un nu dalās savās pārdomās: "Diemžēl netieku vaļā no savas iemīļotās Rostropoviča interpretācijas: šoreiz šis šablons nesakrita. Tās ir atsevišķas tempa lietas, kontrasti, pārejas, asums un daudz kas cits. Jā, man simpātiska šķita Kņazeva cilvēcīgā, personīgi dziļā spēle, taču līdz galam viņam, manuprāt, neizdevās saprasties ar diriģentu un orķestri."

Tikām Inārai ļoti paticis solista sniegums un saspēle ar orķestri: "Tas viss man atgādināja tūkstošgadīgu vāzi, kuras forma ir iespaidīga, bet patiesībā tā veidota no vistrauslākā porcelāna. Tāda ir arī Dmitrija Šostakoviča Čellkoncerta mūzika. Šo smalkumu, trauslumu sajutu arī interpretācijā."

Festivāla Saxophonia atklāšana

12. februāra koncerta programmas galvenā ass – ritmiskā mūzika. Leonarda Bernsteina opusi, Riharda Zaļupes Koncerts saksofonu kvartetam un franču saksofonista Filipa Geisa darbi. Nekādu konceptuālu brīnumu koncerta programmā Andris Dzenītis nav saskatījis; koncerts, viņaprāt, bijis veidots vienotā stilistiskā līnijā. "Tā bija viena no saksofona šķautnēm. Neesmu pret izklaidi, bet Geisa mūzikas gadījumā neatstāja eklektiskuma sajūta. Katrs no trim nelielajiem koncertžanra darbiem bija tik saraibināts, ka radīja popūrija iespaidu. Tiesa gan, sopranīno saksofonu, turklāt labā interpretācijā, gadās dzirdēt un arī redzēt diezgan reti."

Vērtējot Leonarda Bernsteina mūzikas interpretāciju (Simfoniskās dejas no "Vestsaidas stāsta" un uvertīra operetei "Kandids"), Ināra Jakubone slavē orķestra atsaucību diriģenta Kaspara Ādamsona žestam, temporitmisko izkārtojumu, katra tēla pabeigtību.

Andri Dzenīti šoreiz pārsteidzis fakts, ka Liepājas Simfoniskā orķestra sniegumā varējis just uzvilktību, zināmu stresu, kas rezultējies jūtamās neprecizitātēs. Īpaši Bernsteina mūzikai tās kaitējušas ne pa jokam.

Saspringuma sajūta nav pametusi līdz pat Riharda Zaļupes skaņdarbam. Arī Ilzei šai sakarībā prātā epitets "steiga". Vēlme steigties.

Bet kā ar Riharda Zaļupes opusu? "Cik esmu dzirdējis Riharda mūziku, vienmēr esmu bijis nogaidošs pret viņa vēlmi mūzikā panākt visu un reizē nepanākt neko. Šoreiz koncerts, kas ir veltījums Nika Gothama piemiņai, pozitīvā nozīmē pārsteidza. Ja nu vienīgi šaubas par muzikālo inteliģenci: centrālajā epizodē visa noskaņa tiek sabojāta ar negaidīti uzbāzīgu ritma sekcijas klātbūtni un ērģelēm. Tas ir banāli. Proti, ja skatos Tarkovska filmu, vidū nevēlos pārslēgties uz Tarantīno."

Vienlaikus Andris pasmaida, ka vienīgais kritērijs ir un paliek publika: "Mēs, lielie eksperti un snobi, varam teikt, ko gribam, bet publikai šī mūzika patīk, to pierādīja arī stāvovācijas koncerta noslēgumā."

Toties Ināra Jakubone Rihardu paslavē par orķestra iespēju pārzināšanu: viss skan ļoti dabiski. "Ir dažas tēlu kategorijas, kuras izceļas ar pārsteidzošu svaigumu – tie ir liriskie tēli, taču par ritmiskajiem posmiem autoram ieteiktu padomāt un to lomu pārvērtēt. Bet vērojot, kā orķestris un diriģents seko līdzi ritma struktūrām, radās doma: cik labi būtu, ja viņi paņemtu un iestudētu klasiskos minimālistus!"

Pētera Vaska autorkoncerts

Koncertā sastaptā muzikoloģe Ieva Rozentāle atklāj savus spilgtos iespaidus: "Neskatoties uz to, ka šķietami labi pazīstam Pētera Vaska mūziku, bieži vien neiedziļināmies, cik tā patiešām ir spēcīga un cik daudz enerģijas nes. Fantastiski, ka šāda programma tiks vesta uz Vašingtonu! Joprojām brīnišķīgā vieglumā "Ainavu ar putniem" spēlē Dita Krenberga, interesanti arī, kā Reinis Birznieks interpretē Čellkoncerta fragmentu – vīrišķīgāk un smagnējāk, nekā to darīja Sola Gabeta."

Par koncertu sajūsmināta ir arī pianiste Agnese Egliņa: "No RIX kvarteta ikviens jaunais izpildītājmākslinieks var pamācīties atdevi, spēju koncentrēties. Emocionālā un fiziskā kvalitāte – visaugstākajā līmenī! Tāda labskanības paraugstunda, kā jāspēlē kopā. Absolūts pasaules līmenis: mūzika, paši mūziķi, programmas salikums."

Ināra Jakubone: "Mana atskārta ir šāda: sapratu, ka Pēteris Vasks visā savā daiļradē ir kā ikonu gleznotājs, kurš šķietami runā par vienu un to pašu tēmu, ar vienām un tām pašām krāsām, kontrastiem. Varbūt šajos kontrastos dažkārt pietrūkst gaismēnu spēles, taču šajā gadījumā Klavieru kvartetā mūziķi visas ēnas parādīja lieliski."

Deniss Severins un JVLMA studenti Vivaldi mūzikā

Ilze Medne no sirds slavē čellista Denisa Severina un JVLMA studentu paveikto: čakli un pašaizliedzīgi meistars strādājis ar jaunajiem čellistiem un citiem jaunajiem mūziķiem, nedēļas laikā izveidojot saskanīgu stīgu orķestri un lielisku Vivaldi mūzikas programmu. "Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums! Neticami, ka nedēļas laikā iespējams sagatavot gan programmu, gan iemācīt baroka interpretācijas āķīšus mūziķiem, kuriem senās mūzikas atskaņošana nav ikdienas prakse: te nedomāju tikai ornamentāciju un spēles stilistikas paņēmienus, bet vitalitāti, sajūtu, dzīvesprieku."

Ilzes favorīti šajā koncertā – čellistes Magdalēna Ceple un Helga Lukševica, bet lielāko emocionālo prieku sagādājusi LSO vijolnieka Ginta Sapieša solospēle.