Jau rīt pirmizrādi piedzīvos Dailes teātra un LNSO koncertiestudējums "Ziemassvētku korālis ar lēdiju tumsā". Uz sarunu aicinām diriģentu Andri Pogu un Dailes teātra muzikālās daļas vadītāju Juri Vaivodu, lai uzzinātu, kā šī sadarbība tapusi un realizējusies, uzzinām arī vairāk par abiem darbiem, kas skanēs iestudējuma pirmajā un otrajā daļā un Latvijas klausītājiem būs jaunums.

Sarunājamies arī par izaicinājumiem, ar ko nākas saskarties, veidojot svētku laika koncertus un izrādes, par to, ko vēlas publika un kādi jaunatklājumi jau radušies pēc pirmajiem "Ziemassvētku korālis ar lēdiju tumsā" mēģinājumiem.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā īsti veidojās LNSO sadarbība ar Dailes teātri? 

Juris Vaivods: Man liels prieks, ka teātris ticis pie sadarbības ar Latvijas labākajiem mūziķiem: Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, kora "Kamēr..." un brīnišķīgajiem solistiem.

Ar Andri ilgi domājām, kāds varētu būt piedāvājums. Gan Dailes teātra skatītāji pieraduši pie tā, ka parasti Ziemassvētku vai Vecgada laikā piedāvājam muzikālas izrādes, gan arī Nacionālā orķestra klausītāji pieraduši pie Vecgada koncertiem - gribējām, lai šajā laikā viņiem būtu kāds atbilstošs piedāvājums.

Pēc tam tika domāts par formu: no manas puses nāca piedāvājums par Ziemassvētku korāli, kas savulaik bija BBC Radio Klasika piedāvājums - desmit aktieriem kopā ar lielo simfonisko orķestri, un tad nu mūsu vadošie aktieri, spilgtās balsis, lasa šo stāstu. (..)

Andri, arī Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim noteikti ir savs pastāvīgais klausītājs tieši Vecgada koncertiem, tā, šķiet, ir īpaša forma, īpaši koncerti, kas atšķiras no ikdienas sezonas.

Andris Poga: Jā gan - publika, kas nāk klausīties Brāmsu, Čaikovski, laikmetīgo mūziku vai kādus spilgtus solistus, varbūt daļēji pārklājas, bet ne vienmēr tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri nāk uz Vecgada koncertiem. Vecgada koncertu tradīcija ir sena - jau tad, kad 2013. gadā sāku strādāt orķestrī, tā jau bija ilgstoši pastāvējusi tradīcija.

Ar katru gadu šos koncertus veidot ir arvien grūtāk - lai atrastu ko jaunu, oriģinālu, izietu ārpus parastā rāmja. (..) Kurta Veila mūzikls "Lēdija tumsā" biju noskatījis diezgan sen - jau vairākus gadus iepriekš, veidojot Vecgada koncertus, bija doma šo mūziklu uzvest Lielajā ģildē, bet viss apstājās pie tā, ka tas ir diezgan nopietns lielformāta darbs ar daudziem solistiem.

Pašu spēkiem tas likās pārāk izaicinoši. Šķiet, tas bija 2014. gads, kad Lielajā ģildē iedzīvinājām Leonarda Bernsteina "Brīnišķo pilsētu" - tur solistu bija mazāk, šis skaņdarbs kaut kā pakļāvās Lielās ģildes formātam vienkāršāk. "Lēdija tumsā" ir tikpat aizraujoša un tās melodijas - ārkārtīgi lipīgas: gan melodijas, gan raksturi. Kurts Veils Latvijā nav tik bieži atskaņots... Bija skaidrs, ka jāmeklē kāda cita vieta vai un sadarbības forma, kā to īstenot. Un šeit nu mēs bijām situācijā, kad Dailes teātris piedāvāja muzikālo aranžējumu slavenajam Ziemassvētku stāstam - Nīla Brenda "Ziemassvētku dziesmu" koncertuzvedumu, kura pamatā ir Čārlza Dikensa darbs, ko viņš pats nodēvējis arī par Ziemassvētku spoku stāstu. Tas, kaut arī izvērsts, tomēr ir viena koncerta daļa. (..)  Atcerējos ideju par Kurtu Veilu un atkal to izcēlām gaismā - sākām skatīties, kuri varētu būt solisti; koris piedalās abās šī koncerta daļās. Pirmajā daļā aktieri nedzied, bet lasa savas lomas tektu - koris dzied kopā ar orķestri, kas ir vairāk ilustratīvs, pat kinematogrāfisks tēls, savukārt otrajā daļā runāšanas ir ļoti maz - pārsvarā tas ir stāsts, kas ir izdziedāts mūzikā.

Vairāk un plašāk - ierakstā.