“Pārmiju” laikā uzzinām vairāk par Rīgas kultūrbāra un galerijas "Masa" aizkulisēm un džeza dzīves ritmu pašā pilsētas sirdī. Studijā viesojas "Masas" dibinātāja Ksenija Afanasjeva un vibrofonists Ēriks Miezis, lai atklātu, kā mazā, puspagrabā slēptā vieta kļuvusi par īstu džeza un mākslas oāzi, kur atdzīvojas gan improvizācija, gan kopiena.

Uzzinām, kāpēc "Masa" izvēlējusies rīkot mini džeza festivālu – ne tikai Starptautiskās džeza dienas godināšanai 30. aprīlī, bet arī ar mērķi paplašināt telpas un dot iespēju uzstāties vēl vairāk mūziķiem. Vai iespējams saglabāt intīmo atmosfēru, paplašinot auditoriju? Kā džeza kopiena Latvijā veidojas – bez centrālās organizācijas, brīvi, spontāni un demokrātiski? Kāpēc pie mums mācīties brauc pat Rietumeiropas jaunie džeza talanti?

Džeza mūzika Latvijā jau gadu desmitiem ir ieņēmusi īpašu vietu kultūras dzīvē, tomēr šīs mākslinieciskās kustības dzīvotspēja un izaugsme lielā mērā balstās uz entuziastu un radošo telpu iniciatīvu.

Kultūrbārs un galerija “Masa”, kas darbojas Elizabetes ielas puspagrabā Rīgā, ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā neliela, bet aizrautīga komanda spēj radīt unikālu vidi džeza attīstībai, stiprinot lokālo kopienu un veicinot starptautisku sadarbību.

Kā sarunā uzsver galerijas “Masa” dibinātāja un vadītāja Ksenija Afanasjeva, sākotnēji šī vieta bija mākslas galerija, taču džeza mūzika organiski kļuvusi par neatņemamu tās identitātes daļu.

Kluba intīmā atmosfēra, ko nodrošina pavisam nelielais skaits – tikai 28 sēdvietas, vienlaikus ir gan priekšrocība, gan izaicinājums: “Ir sāpīgi, kad cilvēki zvana un lūdzās tikt, bet vienkārši nav vairāk vietu,” atzīst Ksenija.


Tieši tādēļ šogad “Masa” rīko mini džeza festivālu, kas sakrīt ar Starptautisko džeza dienu un kalpo kā līdzekļu vākšanas kampaņa telpu paplašināšanai un koncertzāles pārveidei. Mērķis ir ļaut vairāk cilvēkiem piedzīvot džeza mūzikas burvību un radīt labvēlīgākus apstākļus mūziķiem.

Kultūrbāra “Masa” regulārās otrdienu džema sesijas ir kļuvušas par nozīmīgu notikumu vietējā džeza dzīvē. Kā norāda vibrofonists Ēriks Miezis, šie vakari ir īpaši svarīgi jaunajiem mūziķiem un studentiem:

“Džemsesijas ir dzīves skola, kur pieredzējuši mākslinieki muzicē kopā ar tiem, kuri vēl tikai krāj pieredzi. Tā ir vieta, kur satikties, mācīties un iedvesmoties.”

Džemsesiju formāts ir atvērts – te uz skatuves var kāpt gan profesionāļi, gan amatieri, un brīvās improvizācijas gars ir pats džeza mūzikas pamatā.
Miezis uzsver, ka šādām vietām ir būtiska loma džeza attīstībā: “Otrdienas bija brīva niša, un ‘Masa’ to paņēma – tagad tā ir vieta, kur džeza kopiena var sanākt, dalīties un augt.” Tas ļauj arī starptautiskajiem viesiem, piemēram, Dānijas saksofonistam Sofusam Beham (Sophus Bech), kas studē J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, integrēties Latvijas džeza vidē un rosināt sadarbību.

Latvijas džeza dzīvē nav centralizētas, hierarhiski organizētas struktūras – tā balstās uz individuālu un kolektīvu iniciatīvu.

“Džezs vienmēr ir bijis demokrātiska kustība, un jebkurš entuziasts var dot savu artavu,” norāda Miezis, atzīmējot, ka dažādas džeza vietas neatkarīgi rīko pasākumus, īpaši Džeza dienas ietvaros.

Līdzās mūzikai “Masa” piedāvā arī vizuālās mākslas pieredzi – šoreiz grupas izstādi, kurā ar keramikas palīdzību tiek reflektēts par sievišķīgumu un ķermeņa tēlu. Kā atzīst Afanasjeva, izstādes veidojas ap filozofiskām tēmām un bieži tiek papildinātas ar performancēm, stiprinot dialogu starp dažādām mākslas formām.

Raidījuma noslēgumā tiek akcentēta doma par vēl neizmantoto potenciālu Latvijas džeza kopienā:

“Mēs daudz vairāk varam izdarīt ar to, kas mums jau ir, varam vairāk sarunāties savā starpā, sadarboties un būt aktīvākiem,” uzsver Miezis.

Paredzams, ka nākamajā gadā Baltijas valstis būs uzmanības centrā starptautiskajā džeza izstādē “JazzAhead”, kas ir nozīmīgs stimuls Latvijas džeza kopienai konsolidēties un sevi apliecināt Eiropas mērogā.