15. martā koncertzālē Artissimo viesosies stīgu nonets Kremerata Lettonica, kura sastāvā kopš 2020. gada apvienojušies Gidona Krēmera vadītā kamerorķestra Kremerata Baltica Latvijas mūziķi.
Ir jau aizvadītas divas koncertsezonas, kurās Kremerata Lettonica uzstājās ne vien Latvijā, bet arī Vācijā, Kanādā un Austrijā. 15. marta programmā gaidāms īpašs viesis - vijolnieks un izcilā Hāgena kvarteta (Hagen Quartet) dalībnieks Rainers Šmits, kurš kopā ar vijolnieci Madaru Pētersoni atskaņos Alfrēda Šnitkes darbu divām vijolēm Moz-Art. Vēl programmā iekļauti arī Gijoma Lekē Adadžo, trīs daļas no Georga Pelēča cikla "Ziedu svīta" un 1920. gadā tapušais Maksa Bruha Stīgu oktets, kurš, iespējams, Latvijā vēl nav skanējis.
Plašāk par gaidāmo koncertu un tā programmu - sarunā ar vijolnieci Madaru Pētersoni.

Pirms nepilna gada šeit, Latvijas Radio 1. studijā, notika Kremerata Lettonica koncerts šeit. Kas interesants noticis ansambļa dzīvē kopš tā laika?

Mums bija liela laime ar to pašu fūgu programmu, ko mēs atskaņojām Latvijas Radio, pāris mēnešus vēlāk doties uz Austriju, Lokenhauzas festivālu. Tiesa, ar mazmazītiņām izmaiņām – Austrijā mēs pielikām vēl vienu fūgu, Alfrēda Šnitkes un Albana Berga Kanonu. Bija ļoti interesanti. Pēc autora norādījuma to var spēlēt divās versijās – ar vai bez solo vijoles. Mums bija tas godsm ka Gidons Krēmers izlēma pievienoties mums uz skatuves.


Ideju netrūkst, un top jaunas programmas, jaunas iespējas un jauna draudzība, kas patiesībā varbūt nav nemaz tik jauna?


Jā, 15. martā mūs gaida Rainers Šmits – viesis, vijolnieks no Hāgena kvarteta, pasniedzējs Austrijas Mozarteum un Bāzelē. Vijolnieku pasaulē tas ir plaši pazīstams vārds, un es biju ļoti priecīga, ka aptuveni pirms pusgada viņš viesojās mūsu mūzikas akadēmijā. Pie mums viņš bija jau pirms diviem gadiem vasarā, mums bija uzstāšanās Konstantīna Paturska Saulkrastu kamermūzikas festivālā. Tas bija vienkārši burvīgi, un mēs ļoti gaidām atkaltikšanos ar viņu.


Kas raksturo viņu kā mūziķi, pedagogu?


Viņa skatījums uz pasauli, bet, galvenokārt, uz mūziku, noteikti ir  vērsts dziļumā. Viņš ir tāds cilvēks, kurš noteikti daudz domā par visu, un tajā pašā laikā ļaujas sajūtām. Man pirms kādiem 5, 7 gadiem bija neliels sapnis pie viņa mācīties. Mozarteum es toreiz neiestājos, bet Rainers bija ļoti atvērts un pasniedza man privātstundas, kad vien tas bija iespējams. Visspilgtāk atmiņā palikusi pirmā tikšanās. Es viņam nospēlēju savu repertuāru, un viņš pilnīgi mierīgā balsī, ar tādu filozofisku attieksmi prasīja – „Madara, kā es tev varu palīdzēt?”. Jau pati pirmā tikšanās bija ļoti bagāta. Atceros, kā viņš runāja tieši par valodu – es toreiz spēlēju Mocartu, un viņš uzreiz vilka paralēles, cik ļoti vācu valodas uzsvari patiesībā atspoguļojas mūzikā. Kā zināms, arī mūzika ir valoda, un viņam tā ir ārkārtīgi bagātīga. Viņš prot to ietērpt arī vārdos, ne tikai vijoles skaņās. Viņš ir ne tikai lielisks mūziķis, bet arī ļoti augstu vērtējams pasniedzējs. Man un mūsu ansamblim ir  ļoti paveicies, jo arī mūziķi mēdz būt daudz un dažādi. Es negribu teikt, ka ir sliktāk, ja mūziķi ir sagatavojušies uz 200% un vienkārši nospēlē perfekti. Tā, protams, ir meistarība. Bet mani personīgi vairāk saista, ja māksla notiek tieši tajā brīdī, un tas prasa nedaudz citu varēšanu. Raineram noteikti tāda ir. Tīri cilvēcīgi, mēs katru dienu pamostamies citādāk, un tāpat tas ir  arī ar mūziku. Mēs sekojam partitūrai, protams, bet divreiz vienādi nevar būt, un ar Raineru nekad nebūs vienādi.