15. un 16. aprīlī koncertzālē "Cēsis" norisināsies ikgadējais festivāls "Pētera Vaska mūzikas aprīlis", pulcējot izcilus viesus no Igaunijas, Somijas, Norvēģijas un Dānijas.

Vaska koncertā alta vijolei un stīgu orķestrim dzirdēsim Bergenas Filharmoniskā orķestra solisti Ilzi Kļavu un Tallinas kamerorķestri diriģenta Juha Kangass vadībā, bet mūzikas un dejas sinerģiju piedzīvosim Trio Vitruvi un Dānijas Karaliskās operas baleta solistu sniegumā. Abās festivāla dienās gaidāmas arī sarunas Pēteri Vasku.

Festivāla otrās dienas koncertā plkst. 18.00 Latvijas klausītājiem būs iespēja iepazīt vienu no spožākajiem jaunajiem ansambļiem Eiropā – dāņu Trio Vitruvi, un viņu unikālo dejas projektu Kammerballetten. 

"Mums ir liels prieks piedāvāt dejai un mūzikai veltītu vakaru, un jūtamies pagodināti, ka varam piedalīties Pētera Vaska festivālā! Pēdējos desmit gadus mēs ar kolēģiem sava klavieru trio sastāvā bijām raduši koncertēt Dānijā un visā pasaulē vieni, bez dejas. Taču sapnis vienmēr bijis veidot sadarbību ar dejas pasauli, un tagad esam priecīgi ar to iepazīstināt arī Latvijas skatītājus," atklāj Trio Vitruvi pianists un Kammerballetten mākslinieciskais direktors Aleksandrs Makenzijs, ar kuru "Klasikā" tiekamies plašākā intervijā. 

Dāvis Eņģelis: Trio Vitruvi spēlē kopš 2013. gada. Kameransamblim tas ir cienījams vecums. Kādi mērķi un vērtības jūs satur kopā?

Aleksandrs Makenzijs: Tas ir labs jautājums. Ātrā atbilde varētu būt – mums ir nepieciešamība būt kopā un spēlēt mūziku, kas mūsu ieskatā ir sevišķi augstvērtīga. Klaviertrio specifika ir trīs solistu vienība. Tas vispār kamermūziku atšķir no orķestra pieredzes. Klausītājam tas varētu šķist pašsaprotami, bet tā sajūta, ka vari izspēlēt katru melodiju un katru frāzi tā, kā to jūti, tad satiecies ar pārējiem mūziķiem un dari to kopā, tad ir diskusijas… šī mūzikas reducēšana uz trīs indivīdu izteiksmi ir ļoti gandarījoša. Šī gandarījuma sajūta padara kamermuzicēšanu tik pievilcīgu. Tev nav ne no viena jāslēpjas, jūs viens otram palīdzat, pielāgojaties; tā būtu atbilde no mūziķa profesionālās perspektīvas. No emocionālā skatpunkta – esam ļoti labi draugi, kā jau teicāt, spēlējam kopš 2013. gada.

Patiesībā viena no mūsu pirmajām kopīgajām pieredzēm, ko atminamies ar prieku, bija Latvijā. Nupat bija apritējis gads kopš bijām uzsākuši spēlēt, mums bija daži koncerti Dānijā, daži Vācijā. Tad mūsu profesors Kopenhāgenā, un viņš mūs aicināja pieteikties uz Jūrmalas Starptautisko mūziķu konkursu. Tas bija fantastisks ceļojums. Mūs dzina piedzīvojumu alkas, vēlme ceļot uz daudzām valstīm, spēlēt mūziku, kas mums patīk.

Bijām trīs draugi uz koferiem. Tagad gan viss ir mazliet sarežģītāk, visiem trim ir ģimenes, pirms diviem gadiem sešu nedēļu nogrieznī katrs no mums sagaidīja jaundzimušo. Mūsu čellistam Jakobam jau bija dažus gadus vecāka meita. Plānošana ir kļuvusi kompaktāka.

Tad nu mana atbilde ir divpusēja: no profesionālās puses tas ir gandarījums sevi izteikt brīnišķīgā mūzikā, un just, ka tevi nes kaut kas lielāks par tevi pašu. Tas ir viens no skaistākajiem momentiem tajā, ka spēlē mūziku, un cilvēki nāk uz koncertiem tevi klausīties.

Pirms runājam par konkrēto koncertu, pastāstiet, lūdzu, par savu personīgo, subjektīvo pieredzi ar baleta mūziku.

Es uzaugu Austrālijā. Mans tēvs ir pianists, viņš Sidnejā strādā augsta līmeņa baleta skolā. Daudzi studenti vēlāk dodas mācīties uz Eiropu, un atminos, ka esmu pavadījis ne vienu vien brīdi sēžam zem klavierēm, kamēr tēvs vingrinās deju mūziku. Domāju, tas ir atstājis kādas pēdas manā zemapziņā.

Vēlāk devos studēt mūziku uz Dāniju, un 10 gadus vēlāk tur sastapu savu sievu Emmu, viņa ir dejotāja, viņa arī būs kopā ar mums uz skatuves Cēsīs. Tolaik prātojām par jauniem konceptiem, kā savienot mūziku ar deju. Daudziem dejotājiem, kuri strādā štatā uz pilnu slodzi, ir liela vēlēšanās attīstīt blakusprojektus. Tajos, piemēram, kordebaleta dejotāji gūst iespēju strādāt ar horeogrāfiem kā solisti viens pret vienu, kā vienots ansamblis. Mums atsaucās daudzi dejotāji, kas vēlējās paplašināt savu dejošanas pieredzi. Tolaik satiku jaunu horeogrāfu Tobiasu Pretoriusu, viņš arī dejos svētdien Cēsīs. Nu jau piecus gadus mēs sadarbojamies un vērojam, kā šie jaunie dejas mākslinieki attīstās, kā viņiem paveras jaunas iespējas, apvāršņi, un tā ir lieliska sajūta.

Un līdzās dejai ir kamermūzika. Nupat stāstīju, kur rodams kopāspēlēšanas gandarījums. Neliela dejotāju grupa līdzās klaviertrio ir kā kamermūzikas paplašinājums. Tu pieaicini sev klāt uz skatuves vairāk cilvēkus, kuri izsaka mūziku caur ķermeni. Tas ir līdzīgi kā spēlējot trio, kur tev nemitīgi jāredz, kur atrodas un ko dara pārējie. Tāpat mēs veidojam kontaktu ar dejotājiem, pagaidām viens otru, dodam abpusējus impulsus.

Mums nav bijis divu vienādu koncertu, tas ikreiz ir citādāk. Domāju, tā ir liela atšķirība, salīdzinot dejošanu pie mūzikas ieraksta, vai pat dejojot kopā ar orķestri, kas ir smagnējāka mašinērija, bet dod lielāku stabilitāti. Jā, kopā ar kameransambli nāk lielāki mākslinieciskie riski.

Tieši vēlējos vaicāt par to, kā kopā ar dejotājiem mainās kamermuzicēšanai raksturīgais kontakts, vienam otra sajušana, brīvais plūdums, vai tas neuzliek lielākus ierobežojumus, bet varbūt man vienkārši ir pārāk aizspriedumaina domāšana par baletu.

Tajā ir sava daļa patiesības. Jo pirmais impulss ir tieši tāds – mēs tagad nevarēsim spēlēt tikpat brīvi kā esot uz skatuves vien trijatā. Vienlaikus kā mūziķi varam daudz vērtīga iemācīties no dejotāju fiziskās saskares ar mūziku. Tas var būt ļoti veselīgi. Lai mūziķa brīvība un fantāzija nekļūtu par bufetes galdu, no kura vari ņemt, ko vien vēlies. Mūziķim ir ditki vērtīgi iemācīties saspēli ar partneri, kura instruments pakļauts gravitācijai un ķermeņa robežām. Šajā procesā ir daudz nelielu apbalvojumu, ko iegūsti sastrādājoties. Iedomājieties, ka jums jāizveido frāze, ņemot vērā, ka dejotājiem tikmēr vienam otru jāpaceļ gaisā, un tam nepieciešams laiks. Mūzikas melodijas un harmonija iegūst jaunu spriegumu.

Ir aizraujoši strādāt skatuviskajā brīvībā, kas ir dažādu apstākļu ierobežota.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par iestudējuma muzikālo struktūru. Un ja jau par to – kā piecu gadu pieredze sadarbībā ar Kopenhāgenas baleta māksliniekiem veidojusi jūsu izpratni par to, kā no mūzikas un dejas veidojams vienots mākslas darbs, kā veidojama tā formveide un dramaturģija?

Domāju, ka ikvienam lieliskam skaņdarbam ir sava neapzināta, varbūt labāks vārds būtu – abstrakta retorika. Mūzika virzās augšup/lejup, muzikāli lēcieni – tas var iedot noteiktus impulsus horeogrāfam. Ir aizraujoši visupirms nedēļām un mēnešiem strādāt pie mūzikas iestudēšanas ar klaviertrio, tad aizej pie dejotājiem un saproti, ka viņiem ir sava, citāda pieredze ar šo mūziku.

Baleta dejotājiem ļoti patīk uzstāties ar dzīvo mūziku, tāpat viņus interesē, ko par mūziku domājam mēs. Veidojas interesants dialogs. Bieži vien mums ir vienāda sajūta par to, kur, piemēram, ir muzikālās frāzes kulminācija. Tas liek mums vēl vairāk sajust un domāt par to, kas tad ir mūzikas pašā kodolā, būtībā. 

Es cenšos atrast īstos vārdus un minstinos, jo ir grūti vārdos pateikt, kas tad ir mūzikas būtība, kas ir mūzikas kustība.

Domājams, vairums cilvēku, klausoties lielisku mūziku, mēdz kaut ko sajust, ceru, ne tikai mēdz, bet patiešām sajūt. Esmu novērojis: uzstājoties kopā ar dejotājiem, kopā uz skatuves kaut ko sajūtam, un tam nav jābūt nekam tik konkrētam kā "Romeo un Džuljeta" traģiskajam finālam, tā var būt pilnīgi abstrakta sajūta, ka tevi nes, velk uz priekšu, domāju šādos mirkļos sajūtam sevi kā kaut ko ļoti mazu, kā daļu no kaut kā lielāka. Pieļauju, ka līdzīgas sajūtas ir reliģisko, garīgo pieredžu pamatā. Ir aizraujoši, ka mēs kā mūziķi un dejotāji varam eksperimentēt kā izstāstīt gan ļoti konkrētus, bet pārsvarā fiziski abstraktus stāstus. Un tiem iesākumā allaž ir mūzika.

Mēs ļoti novērtējam šo pieredzi, kurā varam sevi izaicināt, pārsteigt, gūt jaunus priekšstatus par mūziku.

Mūsu performanci noslēgs Pētera Vaska darbs "Līdzenuma ainavas". Pirmo reizi to dzirdējām, kad braucām pa Vācijas ceļiem uz vienu koncertu, teicu Jakobam un Niklasam, ka viņiem pavisam noteikti jānoklausās šis darbs. Nejauši to biju uzgājis. Vaska Trio izskanēja, un mašīnā valdīja pilnīgs klusums. Tā ir ļoti spēcīga mūzika, tajā ir vokālās līnijas, kas savijas sarežģītākā, varbūt ne vardarbīgākā, bet krāsainākā, intensīvākā audumā. Savukārt šīs epizodes ieskauj saliņas ar klusu mūziku, kas raisa asociācijas ar cilvēku, dabu, tīru ziemas ainavu. Cenšos ietērpt vārdos to, ko komponists, iespējams, ir domājis pilnīgi citādi, bet mūzikā šie kāpinājumi notiek trīs reizes, un pēc trešās notiek sprādziens, un parādās, varētu teikt, jauna tonālā valoda. Ja nemaldos, partitūrā ir pierakstīts "Dabas mošanās". Tā skan teju kā improvizēta mūzika, kā pavasaris, dabas mošanās. Un tas nav nekāds pastorālais Dānijas vai Latvijas pavasaris, tā ir strauja, spēja, kā kalnu upes, kas, ledājiem kūstot, gāžas lejup. Tas ir neapturams spēks, un tas mūs ļoti aizkustināja, mašīnā darbu klausoties. Iedevu šo darbu horegorāfam, un viņš uzreiz deva jāvārdu. Darbā ar šo mūziku nebija nekādas pretestības. Spriedze, sadursmes – tas ir pašā mūzikā, un ar to ir ļoti aizraujoši strādāt.

Vai varat nosaukt citus horegorāfus un mūziķus, kas jūs iedvesmojuši ar dejas un mūzikas simbiozi? Vai šajos piecos gados esat pamanījis citus māksliniekus, kas līdzīgi jums apvieno kamermūziku un kamerbaletu?

Domāju, kamermūzika un solomūzika itin bieži parādās uz vienas skatuves ar deju, tas nav nekas jauns. Bet nupat mums bija uzstāšanās Hamburgā, Elbas filharmonijā. Šajā apbrīnojamajā koncertzālē. Un tā bija pirmā reize, kad filharmonija uzņēma dejas uzvedumu. Tas parāda, ka uz simfoniskajiem un kamerkoncertiem, un uz baletu iet divas dažādas publikas. Nezinu citas dejotāju kompānijas, kuru darbības pamatā būtu tie paši principi, bet tas būtu augstprātīgi un stulbi apgalvot, ka esam vienīgie.

Kādi ir trio Vitruvi nākotnes plāni? Koncerti, ieraksti?

Nupat beidzām apjomīgu Šūberta mūzikas ieskaņojumu. Ceram nākotnē sadarboties arī ar Pēteri Vasku. Ar ierakstiem līdzi nāk koncerttūres. Ar Trio noteikti turpināsim līdzās dejas projektiem spēlēt klasiskāku repertuāru, veidot programmas ar kvarteta/kvinteta sastāvu. Patlaban izskatās, ka mūsu trio šis ir izaugsmes laiks. Pēc koncerta Hamburgā esam saņēmuši piedāvājumus no citām filharmonijām. Priecājamies par iespēju atvest savu performanci arī uz Cēsīm. Daudz plānu nākotnei.