Saruna ar vijolnieci Māru Miķelsoni Rīgā, Elīna Garanča un Andris Poga - Vīnē

Jau divpadsmit gadus vijolniece Māra Miķelsone ir Antverpenes simfoniskā orķestra mūziķe. Ar viņu satikāmies pēc Gustava Mālera Otrās simfonijas atskaņojuma Rīgā un runājām par gūto pieredzi studijās Latvijā un Nīderlandē, par spožajiem mirkļiem kopā ar Marisu Jansonu, Klaudio Abado un Filipu Herevēgi, par mūzikas izvēli šodien, valodu un gaidāmo Pētera Vaska stīgu kvarteta atskaņojumu.

Raidījuma sākumā - atskats uz Riharda Vāgnera "Parsifālu" ar Elīnu Garanču Kundrijas lomā Vīnes Valsts operā un Andra Pogas vadīto Vīnes simfoniskā orķestra koncertu Vīnes Konzerthaus.

Māra Miķelsone stāsta arī par pieredzi jauniešu simfonisko orķestru Schleswig Holstein Festivalorchester and Gustav Mahler Jugendorchester sastāvos: Man bija tā laime spēlēt Marisa Jansona vadībā, kad man bija 18 gadu. Spēlējām Brāmsa Ceturto simfoniju un Musorgska "Izstādes gleznas". Vēl atceros to īpašo sajūtu, kad viņš mēģinājumā vai koncertā uznāca uz skatuves, un mēs visi viņu mīlējām. To nevar izskaidrot.

Ir daudz diriģentu, kurus mēs visi cienām, bet toreiz ar aizturētu elpu klausījāmies katru Marisa Jansona vārdu un gribējām izdarīt tā, lai viņam patiktu.

Orķestris ir vienotss organisms, un tas ir ļoti jutīgs uz to, kas notiek tā priekšā. Tur šī ķīmija bija acumirklī. Tās man ir vienas no labākajām atmiņām.

Ar Klaudio Abado spēlējām "Parsifālu" Edinburgas operā un Royal Albert Hall Ravela Klavierkoncertu ar solisti Martu Argiriču. Bija tādi brīži, kad sēdēju uz skatuves un domāju - šī laikam ir kulminācija manā orķestra karjerā, kaut man bija tikai 20 gadu (smejas).

Mums bija skolotāji, kas mūs mācīja orķestra programmas sagatavošanas laikā. Otrajām vijolēm bija ļoti jauks austrāliešu vijolnieks Stenlijs Dodss no "Berlīnes filharmoniķiem". Viņš teica: “Vēlāk karjerā, kad būsiet izklīduši pa dažādiem pasaules orķestriem, jums dažreiz būs grūti un liela nostaļģija pēc šī laika".

Kā lai saglabā entuziasmu un mūzikas mīlestību, lai neiestātos rutīna un nožēla, ka nu jau nekad vairs nebūs tik labi, kā tas bija?

Viņš teica: “Iedomājaties, ka jums jakas kabatā ir maza dārglietu lādīte, un jūs tajā ieliekat atmiņas no, teiksim, šīs vasaras, šiem koncertiem. Tad, kad jums paliek skumji un liekas, ka viss vairs nav tik skaisti, atveriet un pasmaržojiet tās atmiņas, lai tās jums dod spēku un entuziasmu.” Protams, orķestra mūziķiem mēdz gadīties arī ne tik labs diriģents vai programma, ko negribi spēlēt. Es toreiz liku viņa vārdus aiz auss.

Nīderlandes laiks. Cik ilgi spēlēji Arnhemas orķestrī?

Kopumā, šķiet, es tur nostrādāju deviņus gadus, bet tikai četrus vai piecus ar līgumu, pirms tam kā aizvietotāja.

Un cik liela ir pilsēta? Tā, lai mēs apmēram nojaustu, jo vispār jau Nīderlande ir mazāka par Latviju.

Arnhema skaitās provinces pilsēta, apmēram kā Liepāja pēc nozīmīguma un mērogiem. Bet tā ir ļoti skaista province, un spēlējām arī citās Nīderlandes pilsētās. Bieži braucām arī uz Utrehtu, ik pa laikam arī uz Concertgebouw zāli Amsterdamā.

Orķestris bija specializējies romantiskajā repertuārā, daudz spēlējām Brāmsa simfonijas, protams, Māleru. Tam pieaicināja papildus mūziķus, jo tas nebija liels orķestris. Protams, bija visādas problēmas ar finansēm. 2011. gadā visā Nīderlandē bija liela krīze, kad daudzus orķestrus likvidēja vai apvienoja. Tas bija bēdīgs laiks kultūrai.

Un kas bija par iemeslu, lai tu dotos uz savu nākamo darbavietu - Beļģiju?

Tā bija tā pati krīze. Arnhemas orķestrī mums visiem piespiedu kārtā samazināja darba apjomu, un tas principā bija izdzīvošanas jautājums, jo ar šo algu un diviem maziem bērniem izdzīvot vairs nevarēja. Holande ir diezgan dārga valsts. Tad  spēlēju noklausīšanās, arī Zviedrijā. Man galvenais bija uzturēt ģimeni.

Tāda likteņa sagadīšanās, un varbūt ne tikai sagadīšanās, jo ļoti, ļoti vēlējos tieši šo darbavietu. Toreiz tā saucās Flāmu filharmonija, tagad ir Antverpenes simfoniskais orķestris. Es izturēju konkursu uz 1. vijoļu tutti vietu, un nu jau [tur spēlēju] 12 gadus.

Vai tad, kad bija šie grieži, tev neienāca prātā doma varbūt atgriezties Latvijā?

Jā, esmu par to domājusi, bet biju precējusies ar vijolnieku un tad mums abiem vajadzētu atrast darbu Latvijā. Patiesībā viņam Latvija ļoti patika. Mēs vēl domājām, ka bērni varētu iet Dārziņskolā, jo diemžēl tur nav tik superīgu un tāda līmeņa mūzikas skolu kā mums. Bija liela problēma bērniem atrast muzikālo izglītību, bet sapratām, ka laikam neizdzīvosim ar orķestra mūziķa algu Rīgā un vispirms tomēr mēģinājām citās valstīs. Tā sanāca, ka es biju tā, kas dabūja darbu. Tad visi pārcēlāmies uz Antverpeni un sākās pilnīgi jauna dzīve.

Bērni arī nodarbojas ar mūziku?

Jā, bet tas vairs nav profesionālā līmenī, lai arī meita bija ļoti, ļoti talantīga vijolniece. Man ne uz pusi nav tāds talants bijis kā viņai. Tiešām ļoti žēl. Bet viņa 13 gadu vecumā teica: “Viss, mammu, tas man būs tikai hobijs”.

Tā ir izvēle.

Tā ir izvēle, tur diemžēl neko nevarēja darīt (smejas).

Jācer, ka pēc gadiem neteiks: “Mammu, kāpēc tu nepiespiedi?”, kā daudzi saka (smejas).

Jā. Nu, viņa spēlē ģitāru, dēls spēlē čellu, tā kā viņi ir ļoti muzikāli, bet tas ir tā, priekam.

Plašāk - audioierakstā.