Režisors Elmārs Seņkovs: Viens no maniem svarīgākajiem uzdevumiem – iedvesmot

"Klasikā" uz sarunu aicinām režisoru, Latvijas Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju Elmāru Seņkovu. Kopīgi ielūkojamies gan Nacionālā teātra jaunajā jeb 105. sezonā, ko teātris nule izsludinājis, gan izvērtējam pašreizējo sezonu, kas nebūt vēl nav beigusies: tieši rīt, 10. maijā, gaidāma pirmizrāde Ināras Sluckas veidotajam iestudējumam "La Kritusī".

Bet sarunu sākam ar to, kā jūtas pats Elmārs Seņkovs, kuram šī sezona bijusi pirmā, ko viņš aizvadījis teātra mākslinieciskā vadītāja amatā.

Elmārs Seņkovs: Mans gads aizritējis diezgan intensīvi. Kamēr apguvu visu, kas teātrī notiek... Teātris ir liels mehānisms, un man tas bijis ļoti svētīgi – apskatīties, kā rit sezona, kā darbojas citas nodaļas, jo teātris nesastāv tikai no mākslinieciskā personāla, bet arī no mārketinga, producējošās un tehniskās daļas. Ļoti daudzās  sarunās ar kolēģiem esam mēģinājuši saprast, kuras ir tās zonas, kas mums vēl pieklibo, pie kā vajadzētu piestrādāt. Tā ka šis gads man bijis ļoti vērtīgs. Tāds atspēriena punkts, lai varētu uzsākt pirmo [patstāvīgo] sezonu, ko esmu sastādījis kopā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem. Šobrīd gaidas un saviļņojums ir liels, jo pašam tā sezona arī jāuzsāk! Šodien prezentējot sezonu, vēlreiz pārliecinājos, cik tā būs interesanta, cik brīnišķīgi un dažādi mākslinieki uzrunāti. Ne tikai režisori – arī komponisti, scenogrāfi, viesmākslinieki, aktieri. Savu pirmo sezonu trupai ļoti gribēju uzdāvināt kā dāvanu – lai trupa iegūst jaunu pieredzi. Jo no jaunas pieredzes mēs vienmēr kaut ko iegūstam. Tas īstenībā ir svarīgākais – jaunrade un māksla. Lai rastos māksla, visu laiku jābūt iedvesmai, bet aktieri tik ļoti daudz strādā, ka nav nemaz tik daudz laika, lai to iedvesmu dabūtu! Ja ikdienā tik ilgi jābūt ēkā bez logiem, reizēm īsti pat nesaproti, kāds ārā gadalaiks.

Un jūs esat tas, kurš par šo iedvesmu rūpējas!

Tas ir viens no maniem svarīgākajiem uzdevumiem – iedvesmot: ne tikai aktieru trupu, bet arī māksliniekus, ko aicinu, lai viņi arī gūst iedvesmu, strādājot pirmoreiz, debitējot uz lielās skatuves vai vispār debitējot teātrī. Vai debitējot tieši Nacionālajā teātrī. Patiesībā debitantu ir ļoti daudz.

Nākamās sezonas galvenais moto ir Raiņa vārdi "Pastāvēs, kas pārvērtīsies". Klasika! Un ar nozīmīgu klasisku iestudējumu arī sāksiet: sezonas atklāšanu iezīmēs jūsu veidotā izrāde "Spēlēju, dancoju".

Jā, tas ir izaicinājums man un Justīnei Kļavai, kura veidos dialogu ar Raini. Pirmajā mirklī liekas – tā ir pasaka par Velna riju, Totu, kurš apmuļķo velnus, bet faktiski šajā problemātika, ko izvirza Rainis, ir ļoti aktuāla. Kas šodien ir Velna rija, un kādam šodien jābūt Totam? Kāda ir mākslinieka funkcija šodien? Man tie jautājumi ir jāuzdod un jāmēģina atrast risinājumi. Darbs būs ļoti muzikāls. Edgars Mākens rūpēsies par dinamiskiem ritmiem. Skaidrs arī, ka šai jābūt drosmīgai izrādei, lai iezīmētu to, ka Nacionālais teātris ir un būs mūsu sabiedrības rupors, kurā mākslinieki norāda uz problēmām, kuras šobrīd ir aktuālas un par kurām jārunā. Galvenajam teātrim Latvijā šī misija ir jāveic – kurš cits to darīs? Tā ka – jā, varbūt muzikāli, varbūt dzīvespriecīgi, varbūt reizēm ļoti nopietni un tieši, bet man, atlasot darbus jaunajai sezonai, bija svarīgi, lai katrs no tiem risinātu kādu nopietnu šodienas problēmu.

Pieņemu, ka daļa cilvēku domā – vai Rainis 2023. gadā maz var būt aktuāls un interesants…

Tāpēc esmu pieaicinājis Justīni Kļavu. Mūsu sadarbība arī Valmieras teātrī pierādīja, ka Dostojevska "Nelabos" var uztaisīt par šodienu, un es ļoti uzticos Justīnei, kura vienmēr materiālos to pamana. Un tagad viņa arī pamanījusi nozīmīgo Raiņa kodu. Ne velti Rainis. Rainis bijis Nacionālā teātra direktors, Rainis bijis tas, kurš ielika pamatakmeņus oriģināldramaturģijai, kurš teica, ka teātrī jābūt cilvēkiem, kuri raksta. Tāpēc arī Justīni Kļavu esmu pieaicinājis kā rezidējošo dramaturģi. Ieklausījos Raiņa teiktajā, ka jābūt jaunradei un latviešiem ir jāraksta. Lugai "Spēlēju, dancoju" bijuši ļoti daudzi veiksmīgi iestudējumi, arī mazāk veiksmīgi. Tas ir tāds jauks stāstiņš par mīlestību – kā atmodināt Leldi. Un, protams, lieliskā "Iļģu" mūzika, kuru dievinu, betr kuru vēlreiz izmantot būtu nepieklājīgi, jo tā ir tik pārpasaulīga... Vēl jau mums, protams, ir arī Imanta Kalniņa opera. Bet iestudējums Nacionālajā teātrī – tā vairāk būs diskusija ar publiku. Iecere ir sākt izrādi ar diskusiju. Kur šodien ir tie Toti? Ir piemēri, kad māksla ļoti spēcīgi spēj ietekmēt arī politiku. Šobrīd aktuāla ir tēma, ka mākslu nevar atdalīt no politikas – ir vēl jo būtiskāk par to runāt [arī teātrī].

Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.